ko domā uz vietas palicis cilvēks?

Cik jocīgi laba dzīve. Cik gan viegli pierast pie mūžīgās sestdienas un cik labi aizmirst modinātāja zvana signālu. Mans vienīgais pienākums dzīvē šobrīd ir uzturēt Euge dzīvokli kārtībā, pagatavot brokastis, uzklāt gultu pirms miega un pa dienu slinki aiziet līdz parkam, turot lasāmvielu padusē, un pagozēties saulē, lai varētu izsauļot ārā apģērba kārtas, kas iesauļotas mēneša laikā pastāvīgi esot uz ceļa un dodoties jaunos virzienos. (šodien gan mana laiskā sauļošanās beidzās ar peldkostīma pušķīša iesauļošanu uz muguras)

Kā jau zināms, vēl joprojām esam oranžajā Modenas vecpilsētā. Ar lielākām un mazākām pārmaiņām, vēl joprojām tomēr nekas lielos vilcienos nav mainījies – esam iesprostoti paši savās vēlmēs ar nespēju realizēties. Kājas trīc, gribās doties tālāk, bet mazliet jāpaciešas līdz saņemam atbildes uz sniegtajiem jautājumiem un dokumentiem. Tāpēc arī nav daudz jaunumu par ikdienas gaitām – viss aprobežojas ar mazām pastaigas ekskursijām pa Modenas vecpilsētu un nu jau ikdienišķiem parka apmeklējumiem galvas izvēdināšanai. Tāpēc jau atkal ir sniegts laiks pārdomām un lietu izvērtēšanai. Nebūšu unikāla un necentīšos nokopēt pati savas domas, ieliekot tās citos vārdos, tāpēc jau atkal pārrakstīšu šo un to no savas piezīmju klades.

2012. gada 18. jūlijs

Kamēr Jancis maina skaņu plates datorā, kā arī meklē sazin-ko interneta dzīlēs, esmu uzsēdusies uz palodzes, uzlikusi kājas uz radiatoriem un vēroju Modenas vecpilsētas centru pēc pusnakts. Fonā skanošā dziesma par mīlestību šķiet pietiekoši atbilstoša šim mirklim, lai, aizdomājoties par palaisto vējā lietu kārtību un vēl sagaidāmo sev priekšā, vērotu cilvēkus. Ar Janci jau esam pārrunājuši, ka ir lietas, kas, šķiet, novērojamas tikai Itālijas haosā un patvaļībā. Nemaz nerunājot par šodien parkā sastaptajiem bērniem, kas nomētāja dīķī esošās zivis un pīles ar akmeņiem, un citiem bērniem, kuru rokās bija loki un atļauja savas koka bultas šaut kur vien pagadās. Tā nu es vēroju divus pieklājīga paskata vīriešus, no kuriem viens sēž uz sava riteņa, bet otrs, turot rokā baltā vīna pudeli, liek uz priekšējās riepas esošajā groziņā savu lielo portfeli un jau pēc maza brītiņa pats sēž uz bagāžnieka, lai, skaļi uzsaucot “aiziet”, iestumtu ar kājām uz sēdekļa sēdošo puisi un lai abi pazustu aiz mājas stūra svinībās. Tad vēl šo kādreiz par kanālu veidoto ielu šķērso meitenes augstos papēžos, laužot kājas pa bruģi, kas vismaz četras reizes smalkāks par Rīgā sastopamo, un puiši lielos dekoltē, kas atkailina savas mačo krūšu spalvas un padusēs iespieduši savus rokassomiņas izmēra portfelīšus. Kāds pāris kaislīgi skūpstās. Un kāds izvedis pastaigā 8 suņus. Pusnaktī!

Itāļi ir kolorītas personības un haoss šeit nebeidzas arī trijos naktī, kad cauri vecpilsētai izrikšo divi par kovbojiem pārģērbušies jātnieki uz diviem absolūti skaisti brūniem zirgiem. Ik pa laikam kāds uz ielas iedomājas iekliegties, bet kāds cits redzams pat raudam.

Un lai kā arī man neriebtu šis haoss, ir tik daudz ko mācīties no šiem dullajiem cilvēkiem – to brīvību būt sev pašiem, justies kā ikdienas brīvdienās, patiešām svinēt savu dzīvi vienalga ar ko – vai uz riteņa dzeramu baltvīnu vai naksnīgu izjādi ar zirgu. Un vienalga kad – tik pat daudz un skaisti var svinēt gan pirmdienas, gan piektdienas vakarā (un ar svinēt es nedomāju dzert). Nav jāliedz sev kaut kas tikai tādēļ, ka kādam novērotājam no trešā stāva loga tas varētu  šķist smieklīgi un muļķīgi.

Nemaz nerunājot par to stabu ietves malā, ko šodien vīri visu dienu cītigi uzstādīja. Man nav skaidrs, kam šis stabs nesīs labumu – tas izskatās pēc sēdekļa, zem kura varētu būt paslēpts krāns ūdens bezmaksas ietecināšanai pudelē, bet tajā pašā laikā tā apakšai pavisam noteikti varētu pieslēgt arī riteni. Bet es ticu, ka kādam tas nesīs labumu – un kamēr vien kāds par to varēs pasmaidīt, man nesaprotamā veidā, tas ir viss, kas šķiet nozīmīgi. (Nākamās dienas pievakarā Euge apskaidroja, ka šis “stabs” tiks izveidots par publisko miskasti)

2012. gada 20. jūlijā

Tas ir necilvēcīgi, kā karstums iznīcina dabu! Skatos grāmatu par pasaulslaveno arhitektu Santiago Calatrava, un daudzu cilvēku sapņu valsts Tenerife uz arhitekta veidotās baltās koncertzāles fona izskatās absolūti izdedzināta, iznīkusi. Paceļu galvu – un te tas pats. Neziedējušo gladiolu lapas viscaur apkaltušas brūnas, pati guļu parkā sausi brūnā zālē, brūnas un izirdinātas zemes vietā daudzšķaitnaini, pelēki akmeņi un visapkārt vasaras izmisumam pieskaņotas brūni oranžas mājas. Lūk, kādu cenu maksā dienvidu valstu iedzīvotāji! Jā, viņi ir brūni, jā, viņiem ir vairāk D vitamīna organismā no saules, kas arī liek viņiem smaidīt vairāk, nekā mēs to darām. Taču viņiem nav Rīgas kanāla skaistuma – zaļās un maigās zāles, krāsaino ziedu un pat bebru, kas bezbailīgi iemājojuši urbanizētajā vidē. Mums ir visi četri gadalaiki un tas nekas, ja gadās 19. jūlijā izvilkt no skapja rudens jaku – mums ir gaiss, ko elpot un krāsas, kurās iekrāsot savu ikdienas ainavu.

(ne no klades lapām)

Šādas ir bijušas manas pārdomas. Un šāds ir bijis mans slinkums. Tiesa gan, šodienas bezdarbībā šodien atradu realizāciju vakardien no bēniņiem nonestajam kartonam, zīmulim un mūsu stopēšanas marķierim.

Šovakar esmu uzaicināta uz pastaigu kopā ar itāli, ar kuru apmainīsimies izlasītajām grāmatām, un viņa pieciem dīvāna sērfotājiem no nezin-kādas-valsts. Es jau vairs neuzdodu jautājumus, vienkārši piekrītu piedāvājumiem un dodos nezināmajā, jo jāķer visas iespējas piedzīvojumiem, pat situācijās, kad jau nedēļu zini, kur iesi gulēt un kur modīsies.

Šķiet somas stāv istabas stūri vientuļas un apvainojušās.