Katru dienu, esot ceļā, ik pa mirklim uznāk iedvesma rakstīt. Prātā sakārtojas pareizās domas konkrētā secībā. Bet, beidzot piesēžoties pie datora un šūpinot pirkstus pār klaviatūru, šķiet, ka prāts ir tik ļoti laimē iztukšojies, ka jāver vaļā vārdnīca, lai atgūtu latviešu valodu.
Nu jau pagājis vairāk kā mēnesis. No 11. jūnija līdz 11. jūlijam paspējām apciemot 8 valstis (devīto sasniedzām otrā mēneša pirmās dienas rīta pusē), iepazīties ar 92 jaukiem, mazāk un vairāk runīgiem šoferīšiem un mērot šķiet, ka vairāk kā 7000 kilometrus ceļa tikai stopējot (kādu dienu nopublicēšu pagaidu ceļu sazīmētu kartē). Ir patīkama uzvaras sajūta un pārliecība, ka šis viss patiešām ir kļuvis par dzīvesveidu, ne tikai kārtējo iegribu vai laisku atpūtas izbraucienu. Mēs patiešām uz pleciem turam tikai savas somas un esot uz ceļa nu jau vairāk par mēnesi, esam ieguvuši tumši brūnu ādas toni un pieraduši novērtēt visu, ko gan cilvēki, gan daba mums piedāvā. Tāpat arī pirms tam miega bada pavadītās skumjas un pārdomas ir likušas man vēl vairāk apzināties, kāpēc es šo visu daru un kādi mērķi man vēl sasniedzami.
Bet kur gan es paliku iepriekšējā ierakstā? Ak, jā. Lothar un Vācijas mazpilsēta Sinzig. Ar šo kungu pavadījām neaizmirstamu nedēļas nogali ar sarunām, mājās gatavotu ēdienu, mūziku, labu franču vīnu, sportu un visbeidzot kopīgu ceļu līdz Francijas pilsētai Thonon, šķērsojot Šveices pasakainos kalnus un zilzaļos ūdeņus. Šeit, lūk, neizpaliek bez šīs dziesmas:
Dziesma skanēja galvā vēl ilgi pēc mūsu šķiršanās no Lothar, kurš iedvesmoja uz daudzām burvīgām lietām, bet galvenais – deva māju sajūtu pat esot tos daudzos kilometrus prom no Šķieneriem un Latvijas kopumā. Un dziesma spēlē pareizās notis un apraksta gluži vai punktuāli precīzos vārdus. Ieklausies.
Katrā ziņā attapāmies mola galā pie Leman ezera, kas savos plašumos atgādināja jūru (tā platums ir 80km), ar jautājumu – kur dodamies tālāk? Francija vilināja ar savām mazajām ielām, skanīgo valodu un vasaras brīvlaika noskaņu, bet tā kā iepriekš iecerētais ceļš dziļāk Francijā izrādījās slēgts ceļa remonta dēļ, nospriedām doties atpakaļ uz Šveici, kas savā skaistumā caur mašīnas logiem lika aizrauties elpai. Un pa ceļam uz Šveices vidieni pārsteidzām paši sevi – kad mašīna mūs izlaida kādā blakus esošā franču mazpilsētā, izrādījās, ka tā ir (it kā) vislabākā ūdens pasaulē mājvieta Evian (ko franči izrunā, kā Eviōn). Iemīlējāmies pilsētā no pirmā acu skatiena un aši vien, atrodot internetu un uzrunājot cilvēkus CS vidienē, nolēmām palikt un palutināt sevi ar garšīgu ūdeni, īstenu franču bageti, saules stariem, pirmo vasaras sezonas peldi un kalniem, no kuriem tuvākais un augstākais ir tieši 2222m (savējie sapratīs manu plašo smaidu, izdzirdot šo skaitli). Tikai piecu minūšu laikā, caur CS portālu mums atsaucās Nicolas – kautrīgs franču puisis – un viņa draudzene Reet – jauka igauņu meitene – kuri izrādīja mums apkārtni, pirms tam piebarojot mūs ezera krastā izveidotajā piknikā, ar mašīnu izvadāja pa kalniem un vakaru sagaidījām, nolūkojoties pasakainā Francijas saulrietā ar iesākumā sarkanu, bet pēc tam zili rozā sauli, kas pazūd aiz Alpu kalniem.
Rītu iesākām ar strūklakas apmeklējumu, kurā izslavētais Evian ūdens iepildāms pudelēs absolūti bez maksas un bijām gatavi turpmākajam ceļam. Bija gan mazliet nolaista lūpa par pāris ziņām no mājām un dabā esošo lietu, kas ik pa laikam pavīdēja no pelēkām debesīm, turklāt komplektācijā ar miljons kilometrus garo pastaigu, kas gan Jancim, gan man pirmo reizi šķita neticama grūta (mana senā teorija apliecinājās – ar Musli brokastīm nekad nav pietiekoši. Ne spēkam, ne enerģijai, ne vēderam), līdzi paņemtajā piezīmju grāmatiņā parādījās ieraksts “Šodien kārojas noķert prieku. Jāizdara kas tāds, kas uzlabo šodienu. Ejam!” Un pēc pāris mazām apmaldīšanās reizēm un kārtējiem vairāk kā 10km ložņāšanas pa ceļiem, kalniem, upes šķērsojumiem, mēs varējām atsākt stopēšanu. Un galu galā dienas vakars kļuva par vēl vienu atspēriena punktu pārliecībai, ka viss ir pareizi, ko darām un jāturpina dzīvot pēc saviem ieskatiem, jo nesam sev līdzi tādu prieka un labestības auru, ka cilvēki mums ir tik pretimnākoši un izpalīdzīgi, ka uz ikkatra soļa saskaramies ar pārsteidzošām sakritībām un veiksmes elementiem. Apmēram viena kilometra augstumā Šveices Alpos, gandrīz vai nekurienes vidū, nostopējām 2 jaukas kundzītes un viņu pūdeļveidīgo suņuku. Kopā ar viņām aizbraucām netālu no ciemata Les Mosses (1450m augstumā) un saņēmām uzaicinājumu palikt viņu kalnu namiņā!
Māja (bildē miglas dēļ diemžēl nav redzami apkārt esošie Alpu kalni) celta 1871. gadā un ir lielas ģimenes īpašums – gan vasaras, gan ziemas atvaļinājumiem, ļaujot pazust no sabiedrības un dienas pavadīt kāpjot kanos. Marie-Jo un Marielle ir divas kundzes, kas laipni runā franciski un ir priecīgas par mūsu kopīgajām sarunām pie vakariņu galda, kas pārbagāts ar salātiem, makaroniem Boloņas mērcē, zemenēm un ķiršiem saldajā un blakusesošām ūdens un vīna glāzēm, kā arī kafiju bez kofeīna saldam miedziņam. Marie-Jo priekšlaicīgi aizgāja pensijā, lai varētu piepildīt savu sapņi (tāpēc tik ļoti labi saprata mūs par aiziešanu no darbiem, meklējot kaut ko tādu, ko sirds liek darīt, nevis prāts) – izveidot grupu un dziedāt (viņu paklausīties iespējams šeit: http://bit.ly/OEsKGb). Marielle ir tikai soli no pensijas un šobrīd ir ārste pati savā privātpraksē un aizraujas ar fotogrāfēšanu un kalnos kāpšanu. Diskutējam pr politiku, dzīves standartiem un normām Latvijā un stāstam par saviem dzīves notikumiem, kas mūs atveduši pie visa pamešanas un ceļojuma uzsākšanas.
Mums piedāvā ātro internetu no Marie-Jo datora un.. atsakāmies. Šķiet, ka šoreiz patiešām negribējās nekādu kontaktu ar ārpasauli – bija tik izteikti laba sajūta atrasties nekurienes vidū, kas ziemas laikā aizsnieg tik ļoti, ka var gadīties, ka var iekāpt sniegā no otrā stāva loga. Izbaudām senatnīgo māju, dēļu čīkstoņu pie katra soļa speršanas, interesantās un senās logu, balkonu aizdares un svaigo gaisu. Pēdējo reizi lielpilsētā bijām Kopenhāgenā un patiešām – vispār nepietrūkst motoru rūkoņa, drūzma un māju pelēcība. Šeit viss ir kalnos, mežos, savvaļas dzīvniekos un izsmalcinātā Alpu arhitektūras garā. Mēneša jubilejas iesākums tika sagaidīts pasaku skaistumā! Un tā, lūk, divas paaudzes satikās un radīja sapratni vienai par otru.
Nākamajā rītā atsākot stopēšanu, kas Šveicē ir absolūti viegla pat mazajos ciematu ceļos un 2km augstumā (rekomendējam!), nonākam ciematā, kur tiekam izlaisti laukumā, kurā strādā policija un ķersta šoferīšus, kas varētu būt kaut ko pārkāpuši. Tāpēc savā bezsteigā pieņemam lēmumu apsēsties saulē, pažāvēt manas pa nakti neizžuvušās drēbes un pabaudīt skatu visapkārt. Jancis, kā vienmēr, spēlē ģitāru, bet es rakstu vārdus savā piezīmju kladē, lasu somu Iri dāvināto grāmatu un klausos Ziemassvētku dziesmas savā mp3 pleijerī. Jo pat absolūtā siltumā, šādos kalnos gribās domāt par 2m dziļu sniegu un ziemas radīto balto mieru.
Domājot par šo un to, atklāju, ka Kopenhāgenā esmu jau atstājusi savas pirmās mantas – šampūnu un dušas želeju. Un nosmejos, ka pa lielam, kamēr vien man ir pase, man neko citu vairs uz pasaules no mantiskajām lietām nevajag. Tik ļoti esmu saradusi ar lietu minimālismu un vajadzību izskaušanu. Toties atnāk arī atskārsme par to, ka ar nostopētajiem šoferīšiem un cilvēkiem, pie kuriem paliekam pa nakti, ir tāpat kā ar klientiem. Tikai šoreiz nevajag pārdot sporta pārtiku, bet gan pašai sevi. Tāpēc reizēm gribās pat vairāk pļavā gulēt, jo ar Janci mums ir ideāls klusums un miers, varam ilgi nerunāt, neiespringt uz laba iespaida atstāšanu un klusuma aizpildīšanu, varam būt mēs paši un baudīt savu vienpatību – abi esam vientuļnieki, kam ir labi pašiem ar savu sabiedrību. Šķiet, ka varam reizēm nerunāt pat 2 garas stundas un neviens to pat neievēro, jo katram pašam savās domās ir tik ļoti labi: daudz atbildāmu jautājumu un izdomājamu domu.
Turklāt, tā vienkārši sēžot lielas mašīnu pieturas malā, nonāku pie vēl viena secinājuma. Ka Šveices franču puiši (Šveice ir iedalīta 3 daļās (ir arī maza 4tā daļa kādas senas valodas runātāju, kas, viņuprāt, neskaitās) – vācu, franču un itāļu) ir ideāla vieta latviešu meitenēm, kas Latvijas klubos aizraujas ar ārzemnieku medniecību: Šveicē minimālā alga ir apmēram 15 eiro stundā, Šveices alpi ir pilni skaistuma, kas ieplakā dzīvojošajam latvietim liek elpai aizrauties, turklāt vīrieši ir ne tikai bagāti un ar alpu māju bonusā, bet arī pieklājīgi (kamēr Jancis spēlē ģitāru mūsu pieturvietā, no stāvlaukuma ārā braucošie vīrieši ar smaidu caur logu pamāj un no smaidošajām lūpām nolasāms “bonjour!”), simpātiski un, iespējams, ka tik pat ieinteresēti ārzemju sievā, kā daļa latviešu meitenes ārzemniekos un iespējamā aizbraukšanā. Toties mans saraksts ar iedvesmas pilnajām lietām, kas darāmas atpakaļ Latvijā, katru dienu pieaug. Ir jau skaidra vīzija par dzīvesveidu un vairāk vai mazāk pabeigts vannasistabas iekārtojuma plāns. Arī kādreiz iegādājamā sunīša šķirne izdomāta, pielāgojoties maniem nu jau mēnesi netaisnotajiem matiem, kurus beidzot uzveicis absolūts čirkainums un saules balinājums. Esmu droša par savu atgriešanos Latvijā un pašai savu apkārtējā skaistuma veidošanu. Laimei nevajag dzīvot skaistākajā Alpu mājiņā, laimei nepieciešams iekšējais miers un harmonija. Un.. kāds, ar ko tajā visā padalīties.
Pēc patīkamās pauzes un acīmredzama iesauļojuma iegūšanas, tālākais notikums citā Šveices pilsētā (Spiez) mūs pārsteidz – pēc 2h gaidīšanas (Jancim bija jāsaņem no iepriekšējās darba vietas rekomendācija, lai varam mazliet piepelnīties Šveicē) pie lielveikala, kurā pa gaisu lido internets, saņemam ziņu, ka darbs mums ir uzteikts. Iesākumā pārņem šoks, jo bijām jau ar domām saplānojuši, kā uz 4 nedēļām atpūšamies no ceļa, savācamies, izmazgājam drēbes, sazinamies ar mājiniekiem, uzrakstām blogus, paceļojam pa Šveices alpiem utt., taču vēlāk jau smejamies – ka tas tā bija lemts, jo šīs rekomnedācijas novēlotajā saņemšanā bija vainojamas dzīves sakritības, nevis cilvēku neizdarība. Acīmredzot mums ir kas cits piedzīvojams un tiek pieņemts ātrais lēmums pamest Šveici un doties Itālijas virzienā, kur dzīvo mans labs draugs Euge, kura kompānijā, starpcitu, pirms gada Horvātijas kalnos tika pieņemts lēmums par šī ceļojuma realizēšanu.
Savu mēneša jubileju nosvinam tumsā, jo, visu dienu stopējot, nokļūstam 40km no Itālijas robežas, bet ir jau gluži tumšs, tāpēc pēc slapjas pastaigas pa zāli atrodam nomaļu vietu pilsētas malā, pāris metrus aiz krūmiem no lielceļa. Nākamajā rītā gan pamodāmies 3 sekunžu laikā, izdzirdot ap plkst. 6:00 no rīta motorzāģa skaņu netālu no telts. Šis, lūk, bija vislabākais modinātājpulkstenis, kāds vispār iedomājams! Par laimi gan tas bija tikai puisis ar zāles pļāvēju, kurš arī izskatījās viegli pārsteigts, ieraugot no telts izlienam divas pārsteigtas un viegli aizpampušas sejas. Sekoja ātra sapakošanās un, nolienot prom no zāles pļavēja un lielceļa dziļāk pilsētā, pēc brokastīm palutinām sevi ar Milka šokolādi. Ja esi Alpos, ir grēks ēst citu šokolādi, jo šī esot 100% Alpu gotiņu piena. Un esam atkal ceļā ar mērķi – Modena.
Jāsaka, ka stopēšana Itālijā ir ļoti grūta. Ne tikai lielā karstuma un pastāvīgās saules dēļ, bet galvenokārt tādēļ, ka Itālijā stopēšana ir tik ļoti neierasta, ka cilvēki nestājas. Jā, viņi kaut ko māj, smaida pārsteigumā, bet neviens tā arī neuzdrošinās apstāties un dalīties savā ceļā kopā ar mums. Itālija ir tieši tāda, kādu to atceros – netīra un smacīga savā karstumā. Tiesa gan vienā no mašīnām tomēr izdevās palutināt savu degunu – tajā smaržoja pēc manas Mammas brokastu piena ķīseļa. Itālija ir kā prātā radīta iedomu mīlestība uz kādu cilvēku, kas atrodas tālumā – kad tu brauc prom vai esi tālumā, tad ilgojies un domā, ka mīli, bet tiklīdz esi saskarsmē, tā zini, ka šī vieta vai cilvēks nav tev domāts. Šeit valda absolūts haoss, romantisks haoss, jā, bet ne mīlams. Lai arī skaļi, atvērti un draudzīgi ir itāļu cilvēki uz dzīvīgajām Itālijas ielām, viņi tomēr šķiet vēl vientuļāki par klavierēm pēc tikko izspēlēta koncerta.
Galu galā nakti pirms Modenas, nespējot tikt tālāk, pavadījām benzīntankā, sagaidot tumsu uzslējuši telti starp benzīntanku un lielceļu. Tāpat tika mazgātas kājas un mati izlietnē, pārģērbšanās pirms miega tika pavadīta toaletē, no kuras labi dzirdamas ceļojošo cilvēku skaļās runas uz ielas un gulēšana notika starp tālbraucējiem šoferiem un viņu pagaidu mājām – kravas mašīnām. Un tad, lūk, rodas saprašana – jā, es esmu ceļā. Un man jābūt gatavai uz visu. Un es varu atzīt – izlietnē mazgāti mati kļūst vēl čirkaināki un spīdīgāki krāna ūdenī, bet pēc īsas nakts benzīntankā tu pamosties mazāk sapampis, nekā karstā istabā pēc civilizētas dušas.
Galu galā pēc izmisušas stopēšanas pa Itālijas ceļiem un neceļiem, pēc vismaz 15l ūdens izdzeršanas un pastāvīgas atrašanās saulē, esam ar savu brūnumu nonākuši pie Euge Modenā. Mēs esam uzņemti uz nenoteiktu laiku – tik ilgi, cik mums pašiem būs nepieciešams, lai varam tikt skaidrībā ar turpmāko ceļojuma plānu, kādiem darba meklējiem (kas šeit pēc pirms mēneša notikušās spēcīgas zemestrīces šķiet neiespējami, jo lielākā daļa lauksaimniecības ir uz mirkli apstādināta postījumu dēļ) un vienkārši atlaisties nekā nedarīšanā. Tas arī nozīmē pastāvīgāku interneta piekļuvi un patīkamus video čatus ar mājiniekiem.
Ir taču labi, vai ne?!
P.S. Saņemu burvīgus e-pastus un vēstules no cilvēkiem. Paldies vēlreiz visiem par labajiem vārdiem, par to prieku, ko nesiet. Ir prieks, ja esmu iedvesmojusi kādu, vai ļāvusi pabaudīt pasauli no tālienes. Drīz, pavisam drīz, laiks paskries nemanot un varēsim atkal jau tikties un dalīties piedzīvojumos, kas sakrājušies. Jo es esmu pārliecināta, ka arī Jums nekas nestāv uz vietas un katra diena ir svinama kā dzimšanas diena.
es nezinu kur 