Pēc apņēmīgas dienas pavadīšanas beržot, sūcot putekļus, pārvietojot mēbeles un kārtojot Euge dzīvokli, kamēr viņš izgājis savās ikdienas gaitās, un pēc kārtīgām vakariņām, kuras Euge pagatavoja pēc Otrā Pasaules kara Romā veidotās receptes (pateicoties ASV palīdzības pakām, kas bija pilnas ar mazos gabaliņos sagraizītiem gaļas (ham) gabaliņiem), sagaidīju, kad termometra stabiņš nokrīt līdz 25 grādiem pēc Celsija un sajutu nepieciešamību pēc vēl Rīgā tik ļoti ierastās nakts pastaigas ar mūziku ausīs un vientuļiem klip-klap soļiem pret zemi.
Pēc vairāk kā pēc mēneša ceļošanas un mūžīgas būšanas ceļā sajūtas pat kļūst jocīgas, kad zinu, ka trešo nakti pēc kārtas gulēšu vienā un tajā pašā istabā un gultā. Ir pārsteidzoši, cik ātri ceļošana un pārvietošanās kļūst par dzīvesveidu un nu jau ar vien skaidrāk sāku izprast sirotājus vai tautas (ciltis), kas vēl tikai valstu veidošanās pirmsākumos, pārvietojas no vienas vietas uz otru. Kājas trīc un gribās spert savus soļus tālāk.
Taču šoreiz esam mazliet ierobežoti. Tā kā Šveicē pagāja secen darba iespēja, laiku pie Euge izmantojam interneta dzīļu pārcilāšanai un plāna veidošanai, kā, taupīgāk izmantojot pieejamos līdzekļus, turpināt mūsu ceļu apkārt pasaulei. Diemžēl esam izsecinājuši, ka mums interesējošā Āzija un Indija ir pārpilna ar birokrātiju un naudas nepieciešamību, lai iegādātos vīzu. Jā, ja dodas divvirzienu atpūtas braucienā uz kādu konkrētu valsti, tad šis jautājums nešķiet problemātisks, taču mums, šķērsojot n-tās valstis un domājot kā atrisināt vīzu problēmas, atrodoties absolūti svešā kultūrā un valstī, šķiet vairāk galvassāpes izraisoša situācija, nevis ceļošana. Tāpēc skatāmies kuģus, esam izsūtījuši šādus tādus e-pastus cerībā uz sezonas darbiem un diemžēl domājam, kuras valstis izsvītrot no iecerētā plāna un veidojam jaunas ieceres un ieskatus par veidu, kā pārliecināties, vai pasaule tiešām ir apaļa.
Un tiklīdz plāns būs gatavs, tā atvadīsimies no laipnā Euge un dosimies tālāk. Taču šobrīd vēl nemākam konkrēti atbildēt, kad atsāksim ceļu, bet visdrīzāk, ka pāris dienu attālumā.
Kas attiecas uz Modenu, tad tā ir tikpat oranža, kādu to atceros no sava pagājušā gada atvaļinājuma, kad jau reizi ciemojos pie Euge. Pilsēta ir skaista, salīdzinoši mierīga un klusa, bet Itālijas garā tā ir netīra un smacīga. Tāpēc ne man, ne Jancim, karstuma vajātiem, nav nekādu iebildumu pa dienu šiverēties pa mājām un ārā iziet tik vien, cik uz ašu pastaigu un tad atkal māju svaiguma idillē turpināt savu domu un vaļasprieku lidojumu. Esam skype jau izrunājušies ar lielāko daļu savu Mīļcilvēku un priecīgi paklausījušies mājinieku balsīs, apsprieduši jaunumus, padalījušies vēl blogos nerakstītos iespaidos un atrādījuši savu brūnumu un prieka pilnās acis. Vēl joprojām palieku pie tā, ka lēmums visu pamest, ir bijis vislabākais, ko es esmu darījusi un sev dāvātā brīvība bija egoisma un savtīguma pilna, bet nāca tieši pareizajā laikā manis pašas attīstībai un izaugsmei.
Šo to vēl dzirdēsiet no Modenas ielām par jaunumiem un lēmumiem. Bet pagaidām plānā ir kārtējā Friends sērija, kas nemainīgi nāk līdzi no Latvijas ik uz soļa, un salds miegs.. Cik nu salds tas var būt šajā karstuma raisītajā smacīgumā tverot pēc gaisa.
skaisti taču. pavisam skaisti dzīvē!
es nezinu kur 