Laimes krekliņā

Tā kā sen neesam bijuši pie pastāvīga interneta pieslēguma, ir sakrājies daudz stāstāmā par piedzīvojumiem, pametot Skandināviju un iekļūstot Centrāleiropā – Vācijā. Laika trūkuma spiesta, šoreiz publicēšu piezīmju grāmatiņā rakstīto, izlaižot šādas tādas personīgās piezīmes. Sagatavo brilles, ledus tēju, pacietību un vari sākt lasīt kārtējo sēriju no Nezkur ceļošanas.

2012. gada 3. jūlijs

Neesmu gulējusi visu nakti un vēl pilnu dienu. Fiziski ļoti smagi. Pēdējā mašīna līdz Goteborg un tad gulēt. Līdz rītdienai.

2012. gada 4. jūlijs

Sēžam Varberg pilsētā (vēl joprojām Zviedrijā) pie divām krūzēm baudas – diviem McFlurry ar Daim garšu. Beidzot ir atgriezies garastāvoklis, pacietība un azarts. Vakardiena bija liels pārbaudījums man pašai un manai spējai savaldīties. Galveno McDonalds apmeklējuma iemeslu nespējām realizēt – internetu nenoķērām un netikām internetā pārbaudīt e-pastus saistībā ar darbu Šveicē. Atlicis tik viens – turpināt ceļu un sekot ceļa zīmēm Dānijas virzienā.

 2012. gada 5. jūlijs

 Ir agrs nezin-kuras dienas rīts. Kopā ar Oļegu esam modušies ap plkst. 6:02, paēduši brokastis, atvadījušies un pēc ikdienišķiem kilometriem cauri pilsētai, esam Kopenhāgenas nomalē, atspiedušies pret savām somām, vienkārši atpūšamies. Jancis spēlē ģitāru, bet es, noslēpusies zem rozā pleijera austiņām, klausos Zaz un smaidu cilvēku plūsmai, kas šķērso mūs.
Tā kā Johan un Valter, kuri šobrīd operas darbos ir kaut kur Vācijā, mums neatbild uz īsziņām, esam nolēmuši pārsteigt paši sevi – līdz brīvpātīgajam darbam Šveicē vēl nedēļa ar pusi, tāpēc šodien dodamies tur, kur dosies mašīnas, kursu turot uz Vācijas pusi, bet nedusmojoties, ja kāds dosies kādas citas valsts virzienā.
Pēdējās dienas ir bijušas piedzīvojumiem pārbagātas – vairāk jau tieši emocionāli. Un gluži kā vienmēr – esam izlutināti ar veiksmi, savā ceļā satiekot labs un pretimnākošus cilvēkus.
Pirmdiena Umea pilsētā ar brīnišķīgo Bosnijas meiteni Dajana, kurai šajā nedēļas nogalē gaidāms Bebītis, bija atpūtas, ēšanas un pastaigu pilna. Mums bija iespēja iepazīties ar atvērtiem cilvēkiem, kas, nešķirojot rases vai nacionalitātes, pieņem cilvēkus kā savējos un nemaz nepazīstot, ir gatavi atdot visu pēdējo, lai tikai jocīgajiem ceļotājiem būtu iespēja atpūsties un uzkrāt spēkus tālākajam ceļojumam.
Ar pilniem vēderiem aizgājām līdz FC Umea spēlei, kur Jancis mani izglītoja futbola noteikumos. Ir labi, ja blakus ir laba drauga plecs, kurš ir ne tikai lielisks ceļojuma biedrs, bet arī persona, no kuras iespējams daudz ko mācīties un papildināt savu zināšanu krātuvi. Par spīti savai nepatikai pret vienmuļu 90min bumbas dzenāšanu, šoreiz tikpat kā nemaz neskatījos uz futbolistu kājām, bet gan pētīju saspēli, uzbrukumus, aizsardzību, uzdevu jautājumus utt. Galu galā spēles 94 minūtes pagāja nemanot un 3:1 rezultāts tika pilnībā izdzīvots, izplaudēts un saprasts. Skat, drīz kļūšu par futbola ekspertu, ne tikai smukāko kāju īpašnieku numuru pārzinātāju.
Turpmākais ātrs un bez žēlastības – mīļas atvadas no Dajana un Selver (viņas vīrs un mūsu iepriekšējās dienas šofera dēls), un esam jau Vladimir jaunajā golfā, kas ātri brauc Stokholmas virzienā, lai paspētu noķert lidmašīnu uz Bosniju. Kamēr puiši priekšējos sēdekļos aktīvi apspriež futbolu (Vladimir ir profesionāls futbolists, spēlējis Bosnijas 1. līgā, bet nu jau 3 gadus spēlē Zviedrijas 2. līgā, ir vietējā slavenība un viss, par ko viņš var sūdzēties, ir Zviedrijas laikapstākļi), es, triecoties Stokholmas virzienā ar 160km/h, atspiedusi galvu pret sēdekļa malu, lūkojos ārā pa logu uz miglas pārklātajām pļavām un priecājos par 3 nedēļās neredzēto mēnesi aiz loga, dungoju līdzi dziesmām. Un dziesmas uzspēlēja uz pareizajām notīm – uz traujas bilžu maiņas aiz loga radītām atmiņām par to, kādu cenu es maksāju, lai būtu šeit, šajā mirklī tieši 310 km attālumā no Stokholmas un n-to kilometru attālumā no turpmākā ceļa galamērķiem. Par visām tām iespējām, no kurām atteicos un cilvēkiem, kuriem nācās teikt ardievas. Un visu to, kas mani aizvedis līdz šejienei. Par visiem tiem kritieniem un kāpumiem, par nepiepildītajiem sapņiem, sevis meklējumiem un sirdslietām, kas notrulinātajā ikdienas rutīnas stresā un apkārtējo dzīvju samaitātībā (atvainojos izteiciena), palikušas otrajā plānā.
Un sekas šādām pārdomām laikam aizved pašsaprotamā virzienā: 4:02 no rīta, nokļuvuši Uppsala un pasakoties Vladimir par izpalīdzēšanu un kompāniju 6h garumā, nolemjam turpināt stopēšanu, jo gulēt nav jēgas. Taču līdz ar miega trūkumu (iepriekšējā naktī, rakstot blogu un vēstules, gulētas tikai 3 miega saraustītas stundas) nokļūšana līdz Goteborg ir salīdzinoša ātra, taču pilna iekšējo pārdzīvojumu un dēmonu. 3. jūlija diena atzīmējama kā mans līdz šim zemākais punkts un jāsaka liels paldies Jancim, kurš izturēja manu aso raksturu, jo visas dienas garumā es nespēju sevī rast atbildi – kāda velna pēc es šeit esmu: negulējusi, netīra un kāpēc esmu kaut kur Zviedrijas ceļu malās, cīnos ar miegu, spožu sauli, karstumu un uzspēlēti tēlotu smaidu garām braucošajām mašīnām, ja viss, ko vēlos ir Brīvības ielas 136 gulta, griesti un mani mīļie tuvākos un tālākos attālumos.

Taču, nonākot līdz Goteborg, atrodot telts vietu un noskatoties divas Friends sērijas ar vēl Somijas/Zviedrijas robežā pirkatjiem čipsiem, nepaliek lustīgāk, bet vismaz par 70% mierīgāk. Pirms ilgi gaidītā miega, izlīdu ārā no telts pasēdēt uz celma un divvientulībā ar pleijeri salikt visu pa plauktiņiem un atbrīvoties no dusmām un aizkaitinājuma. Pēc tikai pāris minūtēm miera, skaidrs bija viens – uz ugunskura piededzināto zandeļu vērtība vairs neko nenozīmē. Izlienot ārā no telts un tīrot obus absolūtā dabā, sēžot uz celma un vērojot kā vējā liegi kustās egļu galotnes, tu saproti, kam seko tava sirds. Fonā dzied Florence and the Machines akustisko Heartlines versiju un es zinu, ka ne drēbes, ne biezais naudas maks nedara tik ļoti laimīgu, kā brīvība būt sev pašai un dzīves ceļos sekot savai sirdsbalsij, dzīvi izdzīvojot pēc saviem kritērijiem, ne pēc tā, kā pieņemts apkārtējiem.

Arī nākamās dienas rīts tomēr nav 100% laimes pavadīts. Tomēr mums ir lieliska veiksme ar manu mīļcilvēku svinamajām dienām. Tēta vārda dienā nobraucām 700km un atradām naktsmājas Bosnijas ģimenē, un nu brāļa vārda dienā – 4. jūlijā – līdz Kopenhāgenai tiekam bez jebkādas piepūles, pirms katras mašīnas (kopā 5) stāvot uz ceļa ne vairāk kā 20 minūtes. 3 mašīnas laipnu un vairāk vai mazāk runātīgu šoferīšu. Un ceturtā mašīna nes mums pārsteigumu: melnādainais (mūsu pirmais!) šoferis, kurš smaidot sabīda malā savas mantas un organizēti iepako mašīnā arī mūsējās, prasmīgi izregulējot kur kurš sēdēs. Pāris iepazīšanās vārdi un izrādās, ka Chinedum ir izbijis profesionāls futbolists, kurš savas karjeras augstumos, cīnoties ar traumām un absolūtu dvēselisko tukšumu, bet naidas pārbagātību, atrada savu ceļu pie Dieva un nu ir Polijā un Norvēģijā slavens gospeļu dziedātājs. Viņš pats to uzskata par Dieva dāvanu, jo viņš visu mūžu ir spēlējis futbolu, bet nu kopš 2011. gada raksta dziesmām gan tekstu, gan mūziku (bez attiecigas izglītības) un slavu gūst pa minūtēm, nevis dienām. Visu ceļu klausāmies viņa mūziku, kurai Chinedum dzied un dejo līdzi, smaidam un šūpojam līdzi arī savas galvas: dziesmas māca būt drosmīgiem nekautrēties un motivē, iedvesmo meklēt sevī spēku un iespējas katru dienu nodzīvot pilnvērtīgi un celties arvien augstāk.
Dziedātājs, domājot, ka esam pāris, ar savu dzīves filosofiju stāsta mums daudz par mīlestību un akcentē jau sen manā prātā augušo domu – no problēmām nav jāmūk. Ir jāatrod nesaskaņu iemesls un jālabo tas. Nedrīkst padoties slinkumam un izmisumam un izmest no dzīves ārā ko tādu, kas dzīvē ir bijis svarīgāks pat par paša dzīvību un nav pielidzināms vairākkārtīgi pārvelkamām drēbēm, bet gan vienādojams ar paša ādu, kura nav pārvelkama un ir katra cilvēka neatsverama sastāvdaļa. Un teikums: “You take what You give”.

No mašīnas izkāpjam pilni iedvesmas un katrs sevī esam atraduši pāris atbildes uz sev uzdotajiem jautājumiem. Arven vairāk apzinos, ka, dzīvojot iepriekš Latvijā, ļoti daudz ko savā dzīvē darīju nepareizi. Sākot ar karjeras mērķiem un beidzot ar nepareizajām izvēlēm jautājumos, kas attiecas uz manu privāto dzīvi. Visam būs savs laiks. Visam ir sava vieta dzīvē un iekārtotā notikumu attīstības kārtība. Ir jāmāk tikai būt pacietīgai, sevi mīlošai, jāmāk izplest savi spārni un nekautrēties par to plašumu un būt sev pašai, dziedāt, kad gribās un runāt patiesību, neslēpties maliņā, domājot, ka ne es kādam, ne man kāds vajadzīgs.
Atklājam viens otram vēl iepriekš nestāstītas lietas, diskutējam par Dieva nozīmi dzīvē un to, kam tic cilvēki, bet kam – baznīca. Un vienojamies, ka kaut kam ir jābūt pasaulē, kas mūs ieregulē visās šajās veiksmes situācijās un sniedz šīs vienreizējās iespējas, bet nenosaucam to vārdā. Liktenis, Dzīve vai Dievs. Vai kā labpatīk.

Pie mūsu kājām apstājas sudrabots golfs un pēc manas somas pacelšanas, kad kungs pasaka pie sevis “Ничего себе”, ir pirmās aizdoma – varēsim parunāties krieviski. Un nekļūdīgi – Oļegs ir no Krievijas un atbraucis uz Dāniju atpūsties. Un mums ir paveicies – tā kā viņš arī ir tikai tūrists (labi – ceļotājs), mums ir iespēja apstāties uz tilta, kas savieno Malmi un Kopenhāgenu virs Baltijas jūras un nofotogrāfēt pāris tūristu cienīgas bildes. Apstājoties benzīntankā, kurā paredzēts, ka mēs tiksim izsēdināti, lai varētu doties dziļāk Dānijā, Oļegs tomēr saka (krieviski, protams): “Varbūt aizbraucam līdz centram? Varēsiet apskatīt pilsētu, es atvedīšu atpakaļ”. Mana pirmā doma – gribās ēst. Centra apmeklējums vakariņas atceļ uz vēl kādu stundu. Taču otrā doma – kad vēl būs iespēja izvizināties pa Kopenhāgenas centru?!

Oļegs ir ātrs piedāvājumos – viņam palikusi vēl neiztērēta atvaļinājuma nauda, kuru iespējams izmantot patīkamā tūrisma veidā – izbraukājot stundu Kopenhāgenas kanālu gida pavadībā. Tā nu es tieku pie vismaz 50 jaunām tūrista (japāņu) cienīgām pilsētas bildēm, krievu valodas pielietojuma uzlabošanas, Jancis – pie labas kompānijas un prieka par veiksmi, bet Oļegam nav pēdējais atvaļinājuma vakars jāpavada vienam. Kad konstatējam, ka ir jau vēls un stopēšanu noteikti nevarēsim turpināt, Oļegs piedāvā palikt viņa viesnīcas numuriņā uz grīdas. Mēs, protams, neatsakām un pēc steika kopenhāgenas romantiskā kanāla krastā (Oļegs izmaksā), esam ceļā uz viesnīcu.

Vēl joprojām nespējam noticēt savai veiksmei. Netikām līdz Sandai Aarhus pilsētā, toties, dzīves piespēlēti, tikam pie citas alternatīvas dušai, jumtam virs galvas un ātrajai iespējai sazināties ar mājām internetā. Un tā arī tagad, atrīvojušies no dusmām un pūķiem, izlikušies par absolūtiem tūristiem Kopenhāgenā (un neiztērējot ne santīma jau ceturto dienu pēc kārtas (McFlurry neskaitās. Tā bija daļa no anger management)!) esam besteigā iepazinušies ar diviem bailīgiem suņiem – viens 86% vilks, otrs – bailīgākais – 100% vilks no Teksasas, apošņājušies ar melnu labradoru, angļu buldoga sabučoti, sasmaidījušies ar neizmērojamu skaitu riteņbraucēju, novērojuši (labi, es novērojusi) duci skrējēju, es beidzot uzrakstīju visu šajās dienā krāto, bet Jancis apguva Balto dziesmu un The Heart of Gold. Vēl mazliet un šādās atpūtas reizēs ceļa malā spēsim arī nopelnīt papildus ienākumus, bet galvenokārt – iepriecināt paši sevi ar dziesmām un brīvību izpausties. Tāpat arī esam sākuši veidot “to do” sarakstu, kurā ir dažādas vairāk vai mazāk muļķīgas darāmās lietas, nonākot dažādās pasaules pilsētās un valstīs. Pasaule patiešām ir plaši atvērta mūsu ceļam, ir tikai jāmāk noķert pareizā vieta un laiks, ir jāsaka vairāk “jā”, nekā “nē” un sevī jāielaiž laime un miers, absolūti atbrīvojoties no negācijām, aizkaitinājuma, bailēm, kautrīguma un dusmām. Dzīve ir jāsvin!

2012. gada 6. jūlijs

Apmēram 9:02. Pārsteidzam sevi. Dodamies ceļā pa Vāciju. Jancis ir atradis kartē vietu, kuras vizienā mēs šobrīd ar jauko Anette no Dānijas dodamies (kopā 6h ceļā), taču viss, ko es zinu, ka tas ir kartē kaut kur pa kreisi. Redzēsim, kur beigās nokļūsim!

18:43 (viņu laikā 17:43). Esam Vācijas pilsētā Bad Neuenahr un izdzīvojam, ko nozīmē būt pasaules apceļotājiem Vācijas mazpilsētā. Manas izēdības vadīti izdomājām sevi palutināt ar īstu maltīti pēc vairāk kā 600km brauciena no Flensburg. Garšīgi paēdām, aprunājāmies ar mazā restorāna īpašnieku un pēc 17 eiro iztērēšanas (dārgākais pirkums mēneša laikā!) devāmies tuvākā veikala virzienā, lai varētu uz nedēļas nogali aizmirst par ēdiena pirkšanu un paēšanu. Jau liekam somas nost, kad no aizmugures redzam uz ritens sēdošo restorāniņa īpašnieku, kurš no kabatas ar laba vēlējumiem ceļojumam, sniedz mums 20 eiro banknoti. Pieēdāmies 2 dienām uz priekšu un nopelnījām 3 eiro!
Arī šobrīd, kamēr Jancis veikalā, ar smaidu atbildu uz garāmgājēju jautājumiem. Nav grūti arī lauzītā vācu valodā, plašā smaidā, skaidrot, ka somas nav smagas un ar apļveida soku kustībām rādīt, ka braucam apkārt pasaulei.

Šodiena. Ne no dienassgrāmatas.

Galu galā, sekojot dzīves veiksmei un notikumiem, mazajā Vācijas pilsētiņā nostopējām sirmu kungu, kurš iesākumā mūs tikai vēlējās aizvizināt uz piemērotāku vietu stopēšanai (jo, protams, pats jaunībā ir apceļojis pasauli ar stopiem), taču konstatējot, cik rāda pulkstens, rūpīgi nopētot mūs, piedāvā palikt pie viņa mājās. Tā nu mēs nokļūstam blakus ciemā – Sinzig – viņa mājas klusumā un paradīzē, ar mājās taisītu picu deguna galā. Kungs, Lothar ir 64 gadus vecs pensionējies pamatskolas skolotājs. Un ne mazāk sakritību vajāti, konstatējam, ka Lothar Meinert ir izbijis triatlona sportists un manai sirdij tuvs – kādreiz HIGH5 sporta uztura sponsorēts un atbalstīts.
Mēs tiekam aizvesti uz jazz koncertu baseina krastā, iztaujāti par ceļojumu un uzaicināti palikt pie kunga līdz svētdienas rītam, kad kopā varēsim doties Šveices virzienā – viņš ar savu draugu velo maratonā cauri Alpu kalniem, bet mēs izbraukāt Francijas un Šveices alpus.

Un šorīt mūsu vislielākais prieks – lielas brokastis, kafija ar sirsniņu tajā un iespēja izbraukt 41km garu treniņu ar omulīgo opīti, profesionālā inventāra aprīkojumā, braucot 4km kāpumos, ripinoties 7-8km kritumos, aplūkojot vācu ciematus un laukus, pauzē apēdot saldējumu ar zemenēm un ar vienu aci ielūrot vācu kāzās. Šobrīd esam uz pāris stundiņām atstāti vieni, Jancis spēlē ģitāru, sauļojamies un steidzīgi cenšamies uzrakstīt blogus.

Pie Jums noteikti tikpat karsti, kā mums, un cerams, ka esiet tik pat labi iedeguši, kā mēs. Nākamās ziņas no Šveices. Vai kas zin – kur dzīve un pasaules ceļi mūs aizvedīs! Sveicieni Mājām!

Izgāzusies dārzā un saulē. Tā, lūk te.