Šobrīd esmu ērti iekārtojusies dīvānā uz Waiheke salas un cenšos atgūt enerģiju un saprašanu pēc tā visa, kas notika manā skrējienā no Latvijas līdz Jaunzēlandei, izdzīvojot Turciju un pašai par pārstegumu tiekot arī Ķīnā. Bet lai vieglāk man pašai, bet galvenokārt – lai neapgrūtinātu Tevi ar kilometru garu ierakstu, esmu savus ierakstus sadalījusi pa dienām. Šoreiz pirmdiena. Manas atvadas un atkalsatikšanās vienas dienas ietvaros.
Šķiet, ka visiem skaidrs, ka šķiršanās no Latvijas šoreiz bija asaru pilna. Vēl tagad atceros, kā, lūkojoties uz lidmašīnām Rīgas starptautiskajā lidostā, miju pēdējos vārdus telefonā ar saviem tuvākajiem, izraudot tukšas acis. Tā nu pagadījās, ka šoreiz gan man acis bija slapjā vietā, un es nevarēju pavēlēt tai spēcīgajai vēlmei raudāt, lai tā rimstas un liek mani mierā. Es zināju, ka būšu laimīga. Es zināju, ka daru to, ko sirds vēlas. Bet es arī zināju, cik stipri mīlu savus tuvākos un cik ļoti negribas viņus palaist vaļā.
Tāpēc šķiet pašsaprotams mans jautājums pēc vīna laipnajām turku stjuarta acīm, kad kopā ar vakariņām izdzirdēju ierasto jautājumu “Madam, what would You like to drink?”. Un vai nu viņš juta manas skumjas vai arī Turkish Airlines mīl piedzirdināt savus pasažierus, bet ierastās vienas glāzes vietā saņēmu 0,3cl pudeli laba franču 2011. gada SYRAH vīna. Un rokas pārstāja drebēt.
Ieslīgusi grāmatā, pat nejutu kā tuvojos tik ļoti uzskatos un krāsās raibajai Stambulai. Viļņaina nosēšanās un esmu gatava izstiept lidojuma laikā nosēdētās kājas zemē, kurai pieder mana sirds tādā jokainā mīlestībā.
Pāris mirkļi gaidīšanas un bez-emociju seja uz robežas ir iespiedusi manā pasē Turcijas zīmogu. Mūžīgi 7. lapaspusē, mūžīgi zem nosaukuma “bērni”. Un mana veiksme, kura Turcijā iekarojama ar labestīgu smaidu un nekautrēšanos iet un uzbāzties ar savu vajadzību, mani aizved pareizā autobusa virzienā. 40 minūšu laikā jau esmu ar cilvēkiem un policistiem (kas sargā, lai neatkārtotos protesta akcijas) pārbāztajā Taksim skvērā un gaidu savu Sinemu, ar kuru kopā dzīvojām laikā, kad mācījos Turcijā, un viņas draugu Erdi.
Nopētot manu fizisko stāvokli (asaras lidostā un temperatūra 3 dienu garumā + vīns laikam liek par sevi manīt), vienbalsīgi tiek pieņemts lēmums doties Sinemas onkuļa ģimenes dzīvokļa virzienā, kur mani jau gaida vakariņas un mīksts spilvens. Tiesa gan līdz spilvenam netiekam vēl ilgi, pavadot vakaru kafijas biezumu zīlēšanā, sarunās par armiju (Erdi trešdien dodas obligātajā militārajā dienestā) un šā brīža Turcijas politisko haosu.
Kad visbeidzot nolieku galvu uz spilvena, nojaušu, ka šīs nebūs parastas dienas Turcijā.
Un man bija taisnība.
es nezinu kur 