Šķiet, ka vēl joprojām, aizverot acis, es jūtu tos Francijas smieklus un Parīzes vieglumu. Vēl joprojām neesmu izdomājusi, kā lai vārdos apraksta to, ko mēs piedzīvojām. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa vienkārši nav izskaidrojama – tā bija jāredz; bet arī tāpēc, ka daļa notikušā vienkārši ir jācenzē, lai cilvēki nepadomātu, ka mūsu kompānija sastāvējusi no pulciņa nekontrolētu jauniešu (kas, protams, nav taisnība). Es pavisam nebrīnīšos, ja pēc gadiem youtube plašumos netīšām atradīšu Parīzes metro-stacijas Bastille mēģinājumu braukt pa “zaķi”, vai brīvo dejošanu uz ielām, vai arī McDonalds ārpusi, kur McDonalds ienaidnieks Antonin centās atstāt restorānu bez pāragrā Ziemassvētku apgaismojuma. Un vēl vairāk es vienmēr atcerēšos Parīzes citādo seju pamestā mājā, kur pulcējās panki un vienkārši no stereotipiem brīvi cilvēki, kur es pusi vakara pavadīju lēkājot skatuves tuvumā, iegūstot maksimāli netīras un apstaigātas kājas, bet otru – barojot vienā no telpām atrastus bezpajumtnieku suņukus. (vairāk par šo nakti ir aprakstījis Jancis: http://bit.ly/TevcbI). Turpināt lasīšanu “Paris-Sinzig. Attā Francijai.”
Birka: traveling
valsts cita. bet situācijas tās pašas
Ir dažādi iemesli ceļošanai. Citiem tā ir ziņkāre, citiem aicinājums, citiem vienkārši vēlme izrauties no ikdienas un atpūsties ar glāzi pludmalē. Bet nedrīkst noliegt to daļu cilvēka saprāta, kas ikvienam no ceļotājiem saka: “ej prom, aizmūc no visa”. Un man šķiet, ka nav cilvēku, kas droši varētu apgalvot, ka, aizbraucot pat 2 nedēļu atvaļinājumā, nav centušies no kaut kā aizbēgt, no kaut kā izvairīties. Arī man bija savi neatbildētie jautājumi, savas cerības. Un savas vēlmes aizmukt un vairs nekad nesaskarties ar vairumu situāciju vai cilvēku. Bet pēc garās nedēļas nogales vēstules Elīnai, kas šobrīd ir pārvākusies uz dzīvi Grieķijā, bet manu dzīves ceļu skāra, kad abas tikāmies dzīvodamas Turcijā, gardi nosmējāmies, cik gan valstis jāpaspēj nomainīt, lai saprastu, ka no sevis nav iespējams aizmukt un viss tas, kas traucējis dzīvei Latvijā, traucēs arī šeit. Situācijas nemainās. Un arī manas atbildes vaI muļķības nē. Ir tikai mazliet vieglāk to redzēt visu no malas un skaudri apzināties, kas maināms. Turpināt lasīšanu “valsts cita. bet situācijas tās pašas”
balts noskaņojums
Staipos nakts aizsegā un domāju par to, cik nekļūdīgi ir bijuši vārdi par to, ka kaut kā beigas ir cita sākums. Vēl aizvakar skumu par vīnogu novākšanas darba beigām un visiem tiem cilvēkiem, kam jāsaka atvadas. Līdz piektdienu un sestdienu nepavadīju ar labāko šo cilvēku daļu – tiem, kas sevi arī sauc par ceļotājiem. Turpināt lasīšanu “balts noskaņojums”
Kur ir Tavas domas šonakt?
Ir skaistu notikumu diena un bez liekiem pārsteigumiem ir pavadīta otrā diena Rumānijā. Šī valsts sāk lēnām apburt vairāk, nekā to reiz izdarīja Bulgārija un pēc tam arī Turcija. Redz, Rumānija ir apveltīta (vismaz tās rietumu daļa) ar haotiksu mieru. Kā tas ir? Tas ir tā, ka viņiem dzīve notiek palēninājumā, bezssteigā. Viņi smēķe savas cigaretes (viņiem vēl nav pieņemts likums par smēķešanas aizliegumu telpās un publiskās vietās) pie savas kafijas tases vai restorānā, mielojoties ar picu, smejās un nesteidzas ne stresot, ne skumt. Taču tajā pašā laikā viņi neievēro pussabrukušās mājas un netīrību uz ielām, joko par savu politisko iekārtu, kurā prezidents un parlaments ir absolūti oponenti, nebrīnās par caur pagalmiem lidojošu helikopteru, izliekas neredzam pa ielu jājošos pajūgus ar zirgiem, kā arī skaļi nerunā par acīmredzamo – prostitūciju uz ielām. Viņi ir laimīgi par dzīvi tādu, kāda tā ir un savā latīņu izcelsmē runā valodā, kas skan kā dziesma, un ar savām brūnajām acīm pauž sirsnību un labklājību. Turpināt lasīšanu “Kur ir Tavas domas šonakt?”
ko domā uz vietas palicis cilvēks?
Cik jocīgi laba dzīve. Cik gan viegli pierast pie mūžīgās sestdienas un cik labi aizmirst modinātāja zvana signālu. Mans vienīgais pienākums dzīvē šobrīd ir uzturēt Euge dzīvokli kārtībā, pagatavot brokastis, uzklāt gultu pirms miega un pa dienu slinki aiziet līdz parkam, turot lasāmvielu padusē, un pagozēties saulē, lai varētu izsauļot ārā apģērba kārtas, kas iesauļotas mēneša laikā pastāvīgi esot uz ceļa un dodoties jaunos virzienos. (šodien gan mana laiskā sauļošanās beidzās ar peldkostīma pušķīša iesauļošanu uz muguras) Turpināt lasīšanu “ko domā uz vietas palicis cilvēks?”
es nezinu kur 