Posted in esmu ceļā

Iestrēguši Bankokā

imageTā kā zinājām, ka mūs sagaida 16h garš ceļš vilcienā no Hatyai līdz Bankokai, nenožēlojām naudiņas un šoreiz 3. klases (zemākās) sēdvietu vietā izvēlējāmies gulšņājošās vietas, gudri izvēlēdamies lētākās – bez kondicioniera vagona biļetes. Jo redz, šeit viņi kondicionieri ne tikai uzgriež ledīgi aukstu, bet arī kondicioniera nebūšana nozīmē vienu lielu baudu ceļotājiem – logu, kas atverams!
Un tā nu mēs tikām pie mūsu visu laiku vislabākā vilciena pārbrauciena. Abi divi žūžodami sēdējām pie atvērtā loga, ķerdami Taizemes atsvaidzinošo vēju un lūkodamies pēc neredzētiem putniem vai dzīvniekiem. Bet vakaram nākot, vilciena stjuarts izkoriģēja mūs piecelties, izklāja mūsu beņķus, padarot tos par ērtām vienguļamajām gultām, izlocīja palagu, segu un spilvenu, un saullēktu pār Taizemes džungļiem varējām vērot sasēduši savās gultās, graužot līdzi paņemtās nūdeles. Bauda.
imageBet tiklīdz ierodamies Bankokā, ar agru rīta stundu, stress var sākties. Maksimāli ašā tempā jāizpilda uzdevums – jāpiesakās Indijas vīzai. Skrējiens nepieciešamo dokumentu printēšanai un kopēšanai, metro sistēmas loģikas atkošana un garš cilpojiens uz viesnīcu somu atstāšanai. Un vēl garāks skrējiens vēstniecības meklējumos. Bet pēc 3 stundu skrējieniem un vēstniecības atrašanas, “prieki” nebeidzas. Mūsu priekšā ir strikta Indijas birokrātija, ar kuru cīnāmies vēl kādas 2 stundas līdz beidzot pases ar vīzas pieteikumiem atdodas, barga nauda samaksāta un mūsu priekšā stāv 9 dienas pilnas ar gaidīšanu un nīkuļošanu.
Savam priekam izejam 4km pastaigā no vēstniecības līdz viesnīcai. Caur parku, kas pierāda mums Bankokas zaļuma minimālismu un ūdens brūnumu un netīrumu. Caur tirgu, kas mūs iepazīstina ar tirgus smakām un smaržām, dīvainām nopērkamām lietām un radībām, kā arī mini banāniem, kas nolaupa mūsu sirdis visa turpmākā ceļojuma garumā. Caur bezgala garām ielām, pilnām ar transporta līdzekļiem un skaļiem pīpieniem, kas skumji kļūs par mūsu nākamo dienu sabiedrotajiem.
imageVismaz viesnīcai nav ne vainas. Logu neesamību kompensē modernais istabas iekārtojums un smaidīgās tantiņas administrācijā. Tā kā esam bez pasēm, šīs nu kļūs par mūsu mājām turpmākās dienas. Bet naudas taupīšanas rezultātā par mūsu diētu kļūst nūdeles jebšu latviešiem labāk zināmas kā roltoni.
Bankokā nav daudz stūru un nostūru, kurus es ieteiktu citiem aplūkot, it īpaši, ja esiet svaiga gaisa un mazas drūzmas mīlētāji. Un tomēr, ar tādu brīvo dienu bagāžu, kāda bija mums, būtu bijis tīrais grēks neapmeklēt Bankokas populārākos tūrisma objektus. Tāpēc dienā numur 3 (pēc slinkas dienas istabiņā numur 2) devāmies uz vienu no populārākajiem tūrisma galamērķiem Ko Ratanakosin, kas pievilina ar neskaitāmiem majestātiskiem tempļiem, Budu skulptūrām un Grand Palace – vēsturisku karaliskās ģimenes mājvietu. Slavenā kvartāla tuvumā mūs draudzīgi sagaidīja labu angļu valodu runājošs taizemietis, kas draudzīgi mums sāka stāstīt, ka šodiena ir Budas diena un diemžēl šī kvartāla tempļi ir slēgti lūgšanām. Bet, ak Tu Tavu laimi – atvērsies pēc plkst. 12.00 un būs bez maksas! Līdz tam varam noīrēt kādu no lētajiem tuk-tukiem un apskatīt tuvumā esošos citus tempļus. Un, protams, tieši šajā mirklī ierodas draudzīgs tuk-tuka šoferītis, mūsu draudziņš parāda viņam, kur mūs vest, nosaka vienas stundas limitu un mums apsolīto samaksas summu. Ak, maz mēs zinājām, cik daudz viss jau bija iepriekš saplānots, sarunāts un saorganizēts un cik maz mēs patiesībā redzēsim.
imagePēc pirmā ļoti ašā apskates punkta – guļošās, milzīgās zelta budas, ejam pie sava šoferīša teikt, ka nevēlamies doties uz iepriekš iepazītā “drauga” ieteikto uzvalku darināšanas vietu (viņiem esot šodien lielās atlaides), bet šoferītis smaidīdams saka – “vismaz aši apskatiet“, kaut ko sliktā angļu valodā murmulēdams par benzīna kuponiem, ko viņam šī vieta izsniedz. Mēs, labu gribēdami, piekrītam doties uz uzvalku vietu, kurā mūs pataisa par absolūtiem muļķiem pēc mūsu uzvalku pirkšanas atraidījuma, cerēdami, ka vismaz mūsu smaidīgais šoferītis tiks pie solītā kupona. Tālākā plānā, sekojot mūsu kartei un tam, ko mūsu “draugs” rādīja šoferītim kā mūsu pieturvietas – liela četru tonnu zelta Buda un vēl kādi divi tempļi un pilis pa ceļam. Bet mūsu šoferītis kaut ko lauzītā valodā stāsta par kuponiem. Pēc viņa teiktā saprotam – “jūs maksājiet 2 dolārus, jums ir viena stunda braucienam, jūs visu paspēsiet redzēt, bet izpalīdziet man – ir viens juvelierizstrādājumu veikals, viņi man arī izsniedz kuponus“. Mēs smaidīgi piekrītam – nu vai mums žēl ieiet veikalā un izlikties, ka kaut ko gribam, lai tik smaidīgais šoferītis dabū savus kuponus! Viņš mums nosaka “esiet lēni“, un mēs nozūdam patiesībā milzīgā spīguļu fabrikā.
Pēc kārtējiem neveiklajiem mirkļiem neko nenopērkot, esam ārā pie sava šoferīša un pirms vēl vismaz 3 apskates objektu aplūkošanas, apvaicājamies par to kuģīša izbraucienu, par kuru mūsu “draugs” iepriekš ieminējās. Stundas brauciens, kā izrādās, maksā 1000 taizemiešu batu no cilvēka, un mēs aši vien nošūpojam galvas – nē, nē tur gan negribam! Iesēžamies tuk-tukā un esam gatavi saviem citiem tūristiskajiem objektiem, brīvībā no iepirkšanās sloga.
Smuki, izvēdinot galvas un bērnu priekā, nokļūstam Wat Benchamabophit – kārtējā templī. Solītās bezmaksas ieejas vietā mūs sagaida biļešu tirgotājs. Hmm .. Aši safotografējām templi un griežamies atpakaļ pie sava tuk-tuk šoferīša, domādami, ka ar šādu lēmumu – nemaksāt ieeju par kārtējo templi – ietaupām solīto laiku pie milzu zelta Budas un 2 citām karaliskajām pilīm. Bet pēkšņi, pārbrauciena laikā, sākam ievērot jau iepriekš manītas vietas, līdz atskāršam, ka tiekam vesti tajā pašā virzienā, no kurienes sākām savus šodienas tuk-tuk piedzīvojumus, turklāt – tiekam vesti uz kuģīti, no kura jau iepriekš atteicāmies tā dārguma dēļ. Neesam redzējuši ne Budu, ne pilis, ne citus tempļus, bet vismaz labu gribēdami, domājam, ka vismaz panīkuļosim kuģīša ostā un pavērosim pa kanālu peldošās laivas un kuģu satiksmi.
Tiklīdz tuk-tuk apstājas, mūsu virzienā nāk vēl viens smaidīgs taizemietis (“kādi viņi visi smaidīgi te!”, pie sevis nodomāju) un mūs laipni sveicina un piedāvā sava kuģīša pakalpojumus. Tiklīdz mēs atsakāmies, smaids no nu jau negantā taizemieša pazūd un mūs sagaida rupjš teikums “tad ko jūs šeit vispār dariet?!”. Nesaprašanā nepaspēdami pretspēkot situāciju, sakām tik vien, ka gribam pavērot kanālu, uz ko saņemam vēl rupjāku atbildi – mazā osta ir paredzēta tikai un vienīgi maksājošiem tūristiem. Vieglā nesaprašanā samaksājam savam tuk-tuk’am un, tā kā ir vairāk nekā plskt. 12.00 un centra tempļiem vajadzētu būt atvērtiem, dodamies to bezmaksas lūkojumos. Vēl joprojām neizpratnē, par to, kas tikko noticis un kā ellē ratā par samaksātajiem 2 dolāriem neredzējām tempļus un ieguvām lielu nabadzīgu cilvēku apkaunojumu?!
imageLieki piebilst, visā šajā stāstā, ka visi tempļi bija pilni tūristu, kas nozīmē tikai vienu – tie nebija slēgti līdz plkst. 12.00. NEKAS nebija bez maksas. Un mani nekur negribēja laist iekšā mana “nepiedienīgā” izskata dēļ, lai gan biju apbruņojusies ar legingiem kāju piesegšanai un milzu šallei plecu apsegšanai. Un tā arī mēs muļķi sapratām, ka mūsu rīta “draugs“, it kā garāmbraucošais tuk-tuk šoferis un laivas pakalpojumu pārdevējs bija saistīti un mēs eleganti bijām padarīti par muļķiem.
imageAr to arī beidzās mūsu piedzīvojumi tūristu vietās – ar uzmestu lūpu. Toties pa ceļam turp un atpakaļ iepazinām Bankokas skaisto pusi – jancīgi aktīvos un pat eksotiskos dzīvniekus masīvā lielpilsētā. Sākot ar pa elektrības vadiem skrienošām vāverēm ceļa malās, beidzot ar milzu varāniem pilsētas kanālos. Bet vislielākais prieks mūs sagaidīja kādā vakarā pa ceļam no vakariņām atpakaļ uz viesnīcu – naksnīgajā kanālā dzīvojošais milzu pitons.
imageimageKad pilsētas smaka un drūzma pavisam apnika, devāmies dienas ceļojumā uz Ayutthaya – uz senseno Siamas impērijas galvaspilsētu pārpildītu ar vēsturiskiem tempļiem. Bijām posušies visu dienu pavadīt dabā, jo grāmatas karte zīmēja zaļu pleķi, kas ierāmēts ar upi ap to, un vidū – tempļi. Jau aprunājām mērkaķus, ko redzēsim, sapņojām par pitoniem upē un neredzētiem putniem koku galotnēs. Bet realitātē Ayutthaya ir liela pilsēta, kas integrējusies normālā lielpilsētas dzīvē ap šiem vēsturiskajiem tempļiem. Tāpēc pirmo reizi Dienvidaustrumu Āzijā noīrējām riteņus un centāmies pielāgoties un saplūst ar šejienes pavisam trako satiksmi.
imageimageimageimageUn tā arī pagāja mūsu viegli laiskās dienas ar sapņiem par ātrāko izkļūšanu no lielpilsētas un ieceļošanu mūsu abu kaut kā mistiski sapņu galamērķī Kambodžā. Tāpēc, kad pēc 9 dienu gaidīšanas, beidzot saņēmām e-pastu ar iegūtās vīzas apstiprinājumu, neskaitījām pat līdz pieci somu sakrāmēšanai un viesnīcas tantīšu apziņošanai – šonakt dodamies tālāk.
Bet tā kā pastāv tikai viens vilciens mūsu izvēlētā robežu šķērsošanas punkta virzienā, un tas pats startē katru dienu plkst. 5:45 no rīta, un Bankokā nepastāv nakts metro vai autobusi un mēs pārāk spītīgi un taupīgi takša pakalpojumu izsaukšanai, mūs sagaidīja ellīgi gara un interesanta nakts Bankokas vilciena stacijā, vai pareizāk sakot, uz vilciena stacijas “lievenīša”.
imageIzrādās, ka Bankokā stacija tiek slēgta plkst. 23.00 un par jaunu atvērta plkst. 4.00, un visi tie, kam agrā rīta stundā gaidāms vilciens, saguļ uz papīra gabaliem un guļ līdz 4.00 no rīta, kad stacijas apsardze, līdz ar stacijas dzelzs vārtu atvēršanos, skaļi svilpj svilpes un baksta visus gulētājus. Izskatījās, ka bijām retie ceļotāji, kas parakstās šādai afērai, jo stacijas gulētāju iekārtotājs un uzraudzītājs nespēja noticēt, ka, jā, mēs gribam sēsties uz zemes un gaidīt stacijas atvēršanu kopā ar visiem vietējiem.
Kāpēc viņš bija tik pārsteigts? Jo, rūpīgāk palūkojoties apkārt, pēc guļammaisu izrullēšanas, ievērojām mums apkārt esošo nabadzīgo sabiedrību: pāris vientuļos, ko mēs iesaucām par zombijiem, kas ik pa 20 minūtēm devās apgaitā, tukši lūkojoties kaut kur tālumā, pāris lūriķus, kas, sasēduši uz trepēm, nenogurstoši lūkojās uz mums, un izcili spēcīgas smakas, kas šķiebās degunā. Bet ķirsītis uz putukrējuma bija tā vientuļā un dikti resnā žurka, kas mūsu acu priekšā skrēja pāri visiem guļošajiem rumpīšiem. Bet mēs nejutāmies ne kapeikas labāki vai naudīgāki par šiem cilvēkiem, tāpēc savā nodabā pieturējāmies pie sava stūra un izdzīvojām mūsu neparasto nakti Bankokas padibeņos.
imageBet pēc garās nakts un neskaitāmajām negulējuma stundām, pēc kārtējā taizemiešu tūristu apkrāpšanas mēģinājuma (šoreiz uz robežpunkta manipulēdami, sadarbībā ar tuk-tuk šoferiem, ar Kambodžas vīzām), mēs klauvējām pie Kambodžas robežas durvīm un bijām prieka pilni par mūs gaidošajām nedēļām mierā, dabā un klusumā. Urrā! Brīvība bija nomedīta un spārni tā vien vicinājās iespēju daudzumā. Laime pilnīga!

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

3 thoughts on “Iestrēguši Bankokā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s