Posted in es smaidu, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

Pirmā grāmatas “Kā Sprīdīte mājās pārnāca” recenzija sasniegusi manas ķepas

Zinu, ka peldu un allaž uzpeldu pēc ilgiem klusuma periodiem. Bet tas tāpēc, ka ar ļoti daudz ko izvēlos nepadalīties, neizstāstīt. Bet tad nāk tādi notikumi, kurus nav iespējams patūrēt klusumā. Kā pimēram, šī “Kursas laika” avīze, kas vakardien iekrita manā pasta kastītē tiešajā sūtījumā no Liepājas. Un tur kas tāds, kas lika manai sirdij gavilēt. Gunita Lagzdiņa-Skroderēna ir ne tikai mega ātrumā izlasījusi grāmatu, bet arī paspējusi uzrakstīt tik skaistu grāmatas recenziju, ar kuru man no sirds gribās ar visiem padalīties, skaļi kliedzot pateicībā par labajiem vārdiem un novērtējumu.

Kā Sprīdīte mājās pārnāca
Gunitas Lagzdiņas – Skroderēnas recenzija grāmatai “Kā Sprīdīte mājās pārnāca” avīzē “Kursas laiks”, 04.01.2019

Man bieži prasa – “par ko tad grāmata ir?!“, uz ko man allaž ir tik grūti atbildēt, nepasakot ne par maz, ne par daudz. Un te nu re ir skaists kopsavilkums, ko es bez kautrēšanās nesīšu pasaulē. Paldies Tev, sieviete dieviete, mans Kosmosiņ, par šo vārdu salikumu, enerģiju un mūžīgo atbalstu!

Advertisements
Posted in esmu ceļā, ēd ar lielo karoti!

Skrienamrīts un skaistie Ankoras tempļi. O, esam Kambodžā!

Cambodia_SMALL-001Kā lai uzticas cilvēkiem pēc mūžīgiem apkrāpšanas mēģinājumiem, šķērsojot robežu? Pat robežsargi priecīgi ieloka mūsu 200 Taizemiešu naudiņas savās kabatās. Redz, mistiski ir jāmaksā par faktu, ka gribam maksāt par Kambodžas vīzu Taizemes batos, nevis Amerikas dolāros. Nemaz nerunājot par valsts varas iestāžu vienaldzību par faktu, ka pie pašas robežas pavisam OFICIĀLI dzīvojas kantoris, kurā tūristi tiek apkrāpti ar pārdārdzinātu vīzu, melojot, ka šis esot vienīgais punkts, kurā iegūt vīzu. Kā lai droši iet tālāk, rūpīgi neapdomājot katru soli, neticībā raugoties uz visiem apkārt esošajiem?! Turpināt lasīšanu “Skrienamrīts un skaistie Ankoras tempļi. O, esam Kambodžā!”

Posted in esmu ceļā

Kuala Lumpura. Jebšu Malaizijas ašā pārceļošana

7malaysia22DSCN9199Pavisam viegli un, galvenokārt, bez maksas, iekļuvām Malaizijā, muļķīgi prasīdami, kur ir vilcienu stacija, domādami, ka esam atstāti kaut kur pilsētas nomalē, divu valstu robežpunktā. Bet kā izrādās, tikai apmēram 22 soļu attālumā, mūsu priekšā stāvēja musulmaņu dāma, kas pavisam laipni tirgoja vilciena biļetes. (Bet par to, kāpēc man šķita svarīgi pieminēt, ka viņai bija musulmaņu lakats ap galvu – vēlāk). Tā nu bez jebkādas staigāšanas vai piepūles, mēs oficiāli bijām ieradušies Malaizijā, un sēdējām mūsu pirmajā Dienvidaustrumu Āzijas vilcienā. Priecīgi satraukušies, lūkojāmies cauri logam un gaidījām mūsu pirmos īstos Āzijas piedzīvojumus. Virziens? Kuala Lumpura. Mērķis? Redzēt strauji attīstošos pilsētu un saēsties Āzijas labumus. Turpināt lasīšanu “Kuala Lumpura. Jebšu Malaizijas ašā pārceļošana”

Posted in es smaidu, esmu ceļā, uh! kāda pieredze

Attā Jaunzēlandei

image

Izrakstīts no manas ceļojumu dienasgrāmatas:

nz1“10.01.2015
Vienmēr palīdz uzrakstīt datumu pirmo. Un tad uz mirkli iepauzēt un padomāt – ko gan es rakstu? Šīs divas nedēļas, mājot ardievas Jaunzēlandei, ir bijušas neaizmirstamu piedzīvojumu pilnas un tāpēc šķiet neikdienišķi grūti meklēt vārdus, lai to visu aprakstītu.
Šobrīd man kājas gaisā izīrētā mašīnā augstu kalnos starp Jaunzēlandes Dienvidu salas austrumiem un rietumiem. Bet 14 dienas atpakaļ es stāvēju uz kājām, mugursomu plecos un lietainā dienā centos iezīmēt kartē savas un Serhio nākamās 15 dienas. Turpināt lasīšanu “Attā Jaunzēlandei”

Posted in es smaidu, esmu ceļā, ēd ar lielo karoti!

Apbruņojies uz ilgu lasīšanu. Es un ASV.

Man šķiet, ka tā bija pēdējā jūnija nedēļa, kad Sergio man atgādināja – “Tev palikusi tikai nedēļa līdz prombraukšanai“. Un līdz ar to iesākās mana trakā skriešana un izmisīgi mēģinājumi aizbraukt no salas, atstājot aiz sevis gan pabeigtu mozaīkas vienas sienas daļu, gan cenšoties tikt galā ar sirdi plosošām emocijām, pirmo reizi dzīvē baidoties no pārmaiņām. Turpināt lasīšanu “Apbruņojies uz ilgu lasīšanu. Es un ASV.”