Skrienamrīts un skaistie Ankoras tempļi. O, esam Kambodžā!

Kā lai uzticas cilvēkiem pēc mūžīgiem apkrāpšanas mēģinājumiem, šķērsojot robežu? Pat robežsargi priecīgi ieloka mūsu 200 Taizemiešu naudiņas savās kabatās. Redz, mistiski ir jāmaksā par faktu, ka gribam maksāt par Kambodžas vīzu Taizemes batos, nevis Amerikas dolāros. Nemaz nerunājot par valsts varas iestāžu vienaldzību par faktu, ka pie pašas robežas pavisam OFICIĀLI dzīvojas kantoris, kurā tūristi tiek apkrāpti ar pārdārdzinātu vīzu, melojot, ka šis esot vienīgais punkts, kurā iegūt vīzu. Kā lai droši iet tālāk, rūpīgi neapdomājot katru soli, neticībā raugoties uz visiem apkārt esošajiem?!
Un tāpēc gluži elementāri, lai gan viegli skumji, mūsu pirmie mirkļi Kambodžā un turpmākais ceļš uz Siem Reap – mājvietu slavenajiem Ankoras tempļiem (atceries par Lara Croft un Tomb Rider filmu/spēli) – paiet mūžīgās šaubās un ticības meklējumos it kā veiklajos autobusa šoferīšos un biļešu pārdevējos, naudas maiņas punkta dāmās, kas izvēlas raustīt uzacis un taisnot matus, kamēr cenšamies samainīt naudu, kā arī draudzīgajos, bet šķietami melīgajos, tuk-tuk šoferīšos, kas veikli turpina kaulēties par brauciena cenu. Vismaz viesnīca mums ir norezervēta un tur varam atslābt – nekādu šaubu, nekādas kaulēšanās – esam istabiņā un mūs gaida pirmā, bet vēlāk tik ļoti ierastā, aukstā Kambodžas duša. Un pēc ašām vakariņām, dodamies laicīgā miegā, jo nākamajai dienai lieli plāni – saullēkts tempļos un vismaz 30km uz riteņa misticisma, vēstures un iespaidīgas arheoloģijas meklējumos.
4.32 no rīta un es knapi plikšķinu acis vieglā neizpratnē. Vai tiešām gribam celties tik sa-sodīti agri?! Serhio tikmēr jau priecīgs pako somu … acīmredzot, jā, jāceļas tik agri! Bubinot aši tieku pabarota un jau pēc mirkļa naksnīgā tumsā modinām miegaino viesnīcas darbinieku un prasām savus aizrunātos riteņus. Lecam tiem virsū, noprasām vēl pēdējos virziena norādījumus un esam ceļā, piesējuši pie riteņa groza ar kurpju šņorēm manu telefonu, izmantodami to kā mūsu vienīgo apgaismes līdzekli tumšajās starp-džungļu ieliņās. Esam ceļā uz biļešu kasēm!
“Vai, cik forši!” abi smaidam par īsajām rindām biļešu kioska priekšā un mazo cilvēku skaitu, kas tik laicīgi šeit ieradušies. Aši knipsējamies oficiālajām tempļu dienas caurlaidēm un dziedam prieka dziesmas līdz … ekrānā parādās biļešu cena. Abi muļķīgā neziņā raustām plecus – mums, kā izrādās, naudas pietiek tikai vienai biļetei un, protams, norēķinu kartes šeit netiek pieņemtas!
Tante mums rāda virzienu uz pilsētas centru un saka, ka pie slimnīcas ir bankomāts, mēs tikmēr bezcerīgi lūkojamies pulkstenī, kas rāda, ka saullēkts sagaidāms pēc 25 minūtēm. Domāt laika maz – nezinādami, kur šī slimnīca īsti atrodas, minamies atpakaļ pie sava miegainā viesnīcas darbinieka, kas nodot mums tālāko virzienu. Un mēs aizelsušies dodamies tālāk.
Sasnieguši beidzot slimnīcu, neredzam nevienu bankomātu, tikai pāris desmitu acis, kas izbrīnīti plikšķinās divu aizelsušos baltādaino virzienā. Pēc ašās Mēmā Šova izspēlēšanas, tiekam pie jaunām koordinātēm un jaunām cerībām laikus paspēt uz pasaulizslavēto saullēktu Ankoras tempļu fonā. Šoreiz minamies caur mazu sānieliņu, kas pārtapusi par tirdziņu (5 no rīta!!) un mēs skaļi domājam, vai šie visi cilvēki ir tik agri modušies, vai vienkārši vēl nav gājuši gulēt?! Lai vai kā – bankomāts ir beidzot atrasts un ar plašu, sviedrainu, bet atvieglojuma pilnu smaidu lecam iekšā būdiņā. 15 minūtes līdz saullēktam!! Bet, protams, bankomāts lepni spļauj ārā mūsu karti. Tipiski! Izeja tik viena – jāminas pilsēta centra virzienā, kas dienas laikā pārpilns ar tūristiem, tātad – bankomātiem.
Minamies ātrāk par tuk-tukiem, ātrāk par mūsu kāju un enerģijas atļautajiem limitiem, bet es braucu pirmā un man ir mērķis. Kas visnotaļ nozīmē manā saprašanā – uzliktais mērķis ir jāpiepilda un saullēkts ir jāredz! Protams, no visa ātruma riteņa tricelēšanas. kādā tumšā ielas nostūrī Serhio pazaudē sava riteņa groziņu. Kamēr viņš saspringumā cenšas grozu piesiet ar mūsu slavenajām kurpju šņorēm atpakaļ pie riteņa, es esmu jau devusies ašā izbraucienā un bankomāta meklējumos. Un te tā ir! BANKA! Un ne kura katra, bet tieši Jaunzēlandes banka!
Un te iedomājieties skatu – vēl tumsā, 10 minūtes pirms saullēkta, ielas vidū minās Linda mega ātrumā skaļi aurēdama un vicinādama naudu – “iiiiiiiiiiir! Nauda! Braucaaaaaaaaam!“. Veiksmīgā kārtā Serhio ir jau paspējis salabot groziņu, tāpēc vienā mirklī ir jau uzlecis uz sašņorētā riteņa un cenšas noķert mani, kas skaļi kliegdama jau ir aizminusies tempļu virzienā.
Mammu, te, lūdzu aizver acis un nelasi, bet lai paspētu uz saullēktu mums bija atlikušas 9 minūtes: biļešu nopirkšanai un kādu 3km pieveikšanai. Un tāpēc tas nozīmēja traku mīšanos pa centra ielu pretējā virzienā, tuk-tuku, gājēju un citu riteņbraucēju apdzīšanu neesošā zvaniņa vietā izmantojot dažāda veida izsauksmes līdzekļus, lai nodrošinātu apdzenamā objekta zināšanu par mūsu esamību un tuvošanos, un, protams, visa šī mīšanās bija jāveic ar tādu riteni, par kura tehnisko stāvokli mēs vēl joprojām baidāmies pat domāt.
Un kur ir mērķis, tur ir arī mērķa sasniegšanas prieks! Mēs ieradāmies skaistajā Angkorvatā (lielākais (un pirmais) no Ankoras tempļiem) tieši mirklī, kad debesīs sāka iekrāsoties sarkanīga gaisma, un pēc riteņu noparkošanas un mūsu pēdējā skrējiena pār tiltu caur ieejas vārtiem pieveikšanas, mūsu acīm pavērās skaistais templis un … apmākušās debesis. Jā! Mūsu slapjās muguras un sviedrainās sejas, elsojošās mutes un pukstošie ceļgali saļima uz zālītes, nespējot noticēt, ka no visiem pasakainajiem rītiem, tieši šim vajadzēja būt mākoņainam …
Lai vai kā, agrais rīta cēliens bija patiesi tā vērts. Vairums saullēkta vērotāju devās nosnausties vai brokastot, bet mēs palikām, turklāt – apstaigājām apkārt templim un tajā iegājām no pretējās puses, kas tūristu skaitu samazināja uz lielu pusi, un mēs varējām laiskoties un paši savā ritmā priecāties par vēsturiskajiem brīnumiem.
Ankorvats ir pirmais tempļu komplekss Kambodžā un mūsdienu pasaulē vēl aizvien lielākais reliģiskais piemineklis. Tas ir celts 12. gadsimta sākumā un vēl līdz šim jūsmina arheologus un cilvēci ar tā arhitektūru un īpaši gudro kanālu sistēmu. Tāpēc ne par velti šis templis ir kļuvis par Kambodžas nacionālo simbolu (un pavisam noteikti nacionālo lepnumu) un to var redzēt valsts karogā, plīvojot un atgādinot par reiz tik ļoti ietekmīgo Khmeru impēriju. Un tas ir brīnumains daudzu apsvērumu dēļ – īpašās tehnikas, kā perfekti savienoti milzu akmeņi, apbrīnojamo kalumu un dekoru, interesanto tuneļu un lielās iespējas apmaldīties mazo ceļu un vēstures mistikā dēļ, kā arī apkārt esošā kanāla, kas ne tikai šim templim, bet arī visiem apkārt esošajiem, kā arī pašai impērijas civilizācijai, nodrošināja milzu apjomus ar ūdeni un līdz ar to neizmērojamu auglību un bagātību.
Izstaigājuši tūkstošs takas un apskatījuši miljons brīnumainu gravējumu, atkal jau sēdējām uz saviem divu riteņu transportlīdzekļiem un bijām brokastu meklējumos. Zinādami, ka negribam ceļus starp tempļiem veikt jau tūristu un tuk-tuku iemītajās takās, novērodami, kur ar riteni dodas vietējā tantiņa, devāmies iekšā meža takā, kuras sākumā atradām brīnišķīgu pasēdētuvi ar skatu uz Ankorvatu un kanālu, kas to apskauj.
Atpogājuši vaļā krekeru paciņu, ievērojām mērkaķu saimi, ieinteresētu mūsu aktivitātēs. Nosmaidījušies un safotografējuši attālos mērkaķus, nodevāmies ēšanas un pļāpāšanas priekos. Līdz mirklim, kad ievērojām brūno mērkaķa rumpīti nākam mūsu virzienā. Viss notika tik ātri, ka pat neievēroju, ka kamēr aši centos noslēpt krekerus mugursomā, siltais rumpītis jau sēdēja manā klēpī, ērti iekārtojies, un blisinājās manās acīs. Šokā un zibenīgajās domās par mērkaķu pārnēsātajām slimībām un viņu asajiem zobiem, pilnīgi aizmirsu priecāties par faktu, ka savvaļas mērkaķis silda manu klēpi un čamda manu t-kreklu. Tikai pēc kārtējās došanās ceļā, es spontāni priekā skaļi iespurdzos: “Vai Tu to redzēji!? Man mērkaķis klēpī sēdēja!”
Tālāk mēs, protams, paspējām smuki apmaldīties visās mazajās un tūristu neskartajās takās gar kanāla malu nākamā tempļa meklējumos. Bet tajā pašā laikā pirmo reizi izbaudījām brīvību, kas rodas, kad esi vietās, kurās nemaldās citi tūristi vai vietējie, kas cenšas tev ko pārdot. Mēs laiski stūrējām caur smilšu ceļiem un skaļi ķiķinājām muļķīgā bērnu priekā.
Banteay Kdei – citādāk zināms arī kā “mūku istabiņu cietoksnis” jo celts ne tikai kā templis, bet arī mūku dzīvojamā platība (laikā starp 12. un 13. gadsimtu) un patiesībā līdz pat 1960ajiem gadiem to caur gadu gadiem dziļos džungļos bija daļēji okupējuši un uzturējuši tur slepeni dzīvojoši mūki. Mēs gan paši noslinkojām ieiet iekšā un izpētīt, ko šis templis piedāvā, jo koncentrējāmies uz nākamā brīnuma apskati un strauji tuvojošās karstuma faktu, toties cītīgi tikām izpētīt pie tempļa ezera strādājošos vietējos arheologus, kas mūsu un citu interesentu priekšā atjaunoja pirms daudziem gadsimtiem veidotu akmens pacēlumu pār ūdens tvertni. Un izgriezušies ar riteni turpu šurpu gar pieminekli, devāmies Lara Croft radītās mistērijas virzienā…
Ta Prohm – templis, arī celts laikā starp 12. un 13. gadsimtiem, un plašāk tūristiem pazīstams ne tikai kā maģiskā vieta, kurā džungļi parādījuši savu varenumu un saauguši uz un ap tempļa, ar saknēm jaucot spēcīgos akmeņus un parādot dabas varenību, bet arī ar visiem labi zināmo filmu Tomb Raider un Lara Croft (Andželīna Džolija), kuras pāris sižeti ir filmēti šeit, skaisti iemūžinot tempļa radīto misticismu un vēsturiskumu. Šeit mēs varējām nodoties nemitīgai filmas sižetu izdomāšanai, jo pati daba mums visapkārt sniedza stāstus kā uz paplātas. Milzu koku, iespieduši savas saknes dziļi akmeņos, lūkojās lejā uz mums, it kā uzglūnēdami teikdami: “Un Tu ko te dari?“. Nav brīnums, ka tieši šī vieta tika izvēlēta senatnīgu relikviju meklēšanai filmā. Senatnīgums, noslēpums un zaļa burvība. Tas viss te!
Bayon – pēc garām pastaigām un saules pilnbrieda sagaidīšanas, mūs kājas veda Ankoras tempļu lielākā kompleksa virzienā. Tempļu komplekss arī celts laika posmā no 12. līdz 13. gadsimtiem un ir uzskatāms par visdekoratīvāko apskates objektu. To rotā ne tikai īpaši vārti un majestātiskas visu kompasa pušu ieejas (bildē Uzvaras vārti (Victory Gate) tempļa austrumu pusē)), bet tempļu teritorijā atrodamas 216 no akmens veidotas milzu sejas. Tāpēc arī, par spīti lielajam karstumam un nogurumam, par mūsu Ankoras tempļu skaistuma uzvarētāju kļuva Bayon tempļu komplekss, kurā bija iespēja noslēpties ēnās, pagrabos un mazās telpās baudot, vērojot un klusi smejot par skaisto dzīvi, apbrīnojot, ko cilvēki spējuši izdarīt tik daudzus gadsimtus atpakaļ.
Bet smieklīgā kārtā, pēc visiem šiem apbrīnas vērtajiem kultūras pieminekļiem, mūsu ķirsītis uz kūkas bija vietējo mērkaķu spēles pie tempļa, kas paņēma vismaz 20 minūtes mūsu dienas ar plašu smaidu uz sejas, vērojot neticami tuvu savvaļas mērkaķu ikdienu. Un, protams, par vismīļāko mirkli kļuva tā mazā mērkaķīša centieni padarīt mana riteņa grozu par viņa jaunajām mājām!
Mums baloži, viņiem – mērkaķi. Mums pilis, cietokšņi un baznīcas, viņiem – neticami tempļi. Par tādiem kļuva mūsu pirmie iespaidi sen tik misticiski iekārotajā Kambodžā, kas mūs aicināja ar savu vēsturi un kultūru. Un tāda bija mūsu sviedriem un priekiem pilnā diena visbiežāk apciemotajā Kambodžas pilsētā Siem Reap un Ankoras tempļos. Bet lielākie – ziloņprieki – vēl tikai priekšā! Tāpēc līdz citai reizei, mans līdzi ceļotāj!