Pavisam viegli un, galvenokārt, bez maksas, iekļuvām Malaizijā, muļķīgi prasīdami, kur ir vilcienu stacija, domādami, ka esam atstāti kaut kur pilsētas nomalē, divu valstu robežpunktā. Bet kā izrādās, tikai apmēram 22 soļu attālumā, mūsu priekšā stāvēja musulmaņu dāma, kas pavisam laipni tirgoja vilciena biļetes. (Bet par to, kāpēc man šķita svarīgi pieminēt, ka viņai bija musulmaņu lakats ap galvu – vēlāk). Tā nu bez jebkādas staigāšanas vai piepūles, mēs oficiāli bijām ieradušies Malaizijā, un sēdējām mūsu pirmajā Dienvidaustrumu Āzijas vilcienā. Priecīgi satraukušies, lūkojāmies cauri logam un gaidījām mūsu pirmos īstos Āzijas piedzīvojumus. Virziens? Kuala Lumpura. Mērķis? Redzēt strauji attīstošos pilsētu un saēsties Āzijas labumus.
Jāatzīst, ka pat pirmsākumos nemaz neplānojām palikt ilgi Malaizijā. Tāpēc valsts, salīdzinājumā ar citām Dienvidaustrumu Āzijas valstīm, dārgums un Kuala Lumpuras nelaipnums un bargā, stagnātiskā islāma ietekme padarīja mūsu lēmumu vēl vieglāku un maciņu kaut mazliet smagāku – Malaizijai atvēlējām vien nieka 3 dienas.
Tāpēc mans stāstāmais nebūs bagāts piedzīvojumu un negaidītu pavērsienu. Dzīve lielpilsētā gandrīz visur ir līdzīga, bet Kuala Lumpuras gadījumā atņemiet pilsētai dvēseli, mieru un tīru, bezmaksas zaļumu, un iegūsiet Kuala Lumpuras netīros kanālus, striktos islāma uzvedības noteikumus, siekalu pilnus lūriķus uz sievietēm, kas nav tērptas burkās vai ar galvassegu, un dārgu dzīvi ar minimālu komfortu.
Bet ja ceļo divatā, un it īpaši ar kādu, kas vienkārši padara tavu dzīvi laimīgāku, ir viegli atrast izklaides un prieka brīžus. Tāpēc pēc naksnīgas ierašanās Kuala Lumpuras Chinatown rajonā un viesnīcas atrašanas, abi devāmies ēdiena un kokosriekstu sulas medījumos. Āzijas lielā uz-ielas-ēšanas-kultūra ir padarījusi pilsētu ielas pilnas smaržu, dūmu un krāsu. Bet zemais izglītības līmenis padarījis ielas pilnas ēdienu pārpalikumu, plastmasas un citu atkritumu pilnas. Tāpēc pēc skaista kultūršoka, dārgiem un pārasiem gaļas, dārzeņu un tofu puspilniem grillētiem kociņiem, devāmies uz savu dārgo un bezlogu istabiņu ļauties miegam un enerģijai pirms nākamās dienas piedzīvojumiem.
Smuki modušies, devāmies uz savu Malaizijas prieka mērķi – Baku templi. Tas ir hinduisma templis, uzcelts klints iekšienē. Bet pats svarīgākais – ir pilns mērkaķu! Pēc savu plikumu apsegšanas un augstu, stāvu trepju uzkāpšanas prieks par mērkaķu esamību ņēma virsroku pār tempļa unikāluma aplūkošanu.. Ups! Izrotaļājušies, izrunājušies un visbeidzot izskatījuši tempļa un, galvenokārt, ģeoloģiskos brīnumus, jau atkal sēdējām vilcienā, lai dotos Kuala Lumpuras parku apgaitā.
Jāsaka, ka ir iemesls tam, kādēļ Āzijas valstīs ir tik daudz mašīnu, autobusu, mocīšu, tuk-tuk’u utt. Jo šeit ir vienkārši pārāk karsti un grūti iet garās pastaigās. Bet mēs esam spītīgi un nākotnes sapņu iespaidā lieli naudas taupītāji. Tāpēc arī dabūjām to, ko gribējām – slapjus kreklus, milzu slāpes, smagas kājas un saules grumbas pierēs. Izvazājušies caur parkiem, knapi aizlāčojām līdz ēstuvei un ar pilniem punčiem ar to arī beidzās mūsu otrā diena Malaizijā.
Ceļojot tu iemācies izmantot katru santīmu, ar ko esi maksājis par kaut ko. Tad nu mēs negrasījāmies pamest viesnīcu līdz tās atvēlētajam izrakstīšanās laikam. Tā vietā mēs agri no rīta sapakojāmies, izdušojāmies un izmantojām savu istabu kā somu uzglabāšanas vietu, kamēr abi laiski rīta stundā iepazinām Chinatown tirdzniecību, ēdiena tirgu un cilvēku masas centienos patērēties/nopelnīt. Un tikai 12.00 devāmies uz vilcienu staciju jauna ceļojuma meklējumos.
Nopirkuši biļetes uz Bankoku, ieguvām vēl papildus 10h Kuala Lumpurā. Tāpēc pa lētām naudiņām atstājām somas bagāžas uzglabāšanas kantorī un devāmies pilsētas centra/biznesa un attīstības vietas virzienā. Lai arī debesskrāpji mūsu dabas mīlētāju acīm nav nekas tīkams un ievērības cienīgs, šie divi torņi – Petronas Towers – vienkārši bez jebkādām šaubām bija jāredz. Šie debesskrāpji bija pasaulē zināmi kā pasaules augstākās celtnes. Nu šis tituls atdots Dubajai, bet torņi vēl joprojām ir pasaules augstākie dvīņu torņi. To iekšienē – biznesa telpas un iepirkšanās centrs. Tā modernumu izmantojām laiskai kafijai un spēļu spēlēšanai. Kā arī ātrāka laika pavadīšanai, noskatījāmies filmu kinoteātrī. Diemžēl Kuala Lumpuras kinoteātris bija tieši tik pat moderns un auksti kondensēts kā pie mums Eiropā.
Bet vismaz pēc kārtīgas smieklu devas, bijām gatavi laisties kārtējās tālēs zilajās. Naksnīgā vilcienā cīnījāmies par miegu, un ar pirmajiem saules stariem šķērsojām Malaizijas-Taizemes robežu. Bet par to, kā mēs cīnījāmies par vietu zem saules Taizemē, ir pavisam cits stāsts…
es nezinu kur 
Apbrīnojams blogs :)!
Tā tik turpināt :)!
Super, paldies! Sveicieni no Kambodžas!