Zinu, ka peldu un allaž uzpeldu pēc ilgiem klusuma periodiem. Bet tas tāpēc, ka ar ļoti daudz ko izvēlos nepadalīties, neizstāstīt. Bet tad nāk tādi notikumi, kurus nav iespējams patūrēt klusumā. Kā pimēram, šī “Kursas laika” avīze, kas vakardien iekrita manā pasta kastītē tiešajā sūtījumā no Liepājas. Un tur kas tāds, kas lika manai sirdij gavilēt. Gunita Lagzdiņa-Skroderēna ir ne tikai mega ātrumā izlasījusi grāmatu, bet arī paspējusi uzrakstīt tik skaistu grāmatas recenziju, ar kuru man no sirds gribās ar visiem padalīties, skaļi kliedzot pateicībā par labajiem vārdiem un novērtējumu.
Man bieži prasa – “par ko tad grāmata ir?!“, uz ko man allaž ir tik grūti atbildēt, nepasakot ne par maz, ne par daudz. Un te nu re ir skaists kopsavilkums, ko es bez kautrēšanās nesīšu pasaulē. Paldies Tev, sieviete dieviete, mans Kosmosiņ, par šo vārdu salikumu, enerģiju un mūžīgo atbalstu!
Pavisam viegli un, galvenokārt, bez maksas, iekļuvām Malaizijā, muļķīgi prasīdami, kur ir vilcienu stacija, domādami, ka esam atstāti kaut kur pilsētas nomalē, divu valstu robežpunktā. Bet kā izrādās, tikai apmēram 22 soļu attālumā, mūsu priekšā stāvēja musulmaņu dāma, kas pavisam laipni tirgoja vilciena biļetes. (Bet par to, kāpēc man šķita svarīgi pieminēt, ka viņai bija musulmaņu lakats ap galvu – vēlāk). Tā nu bez jebkādas staigāšanas vai piepūles, mēs oficiāli bijām ieradušies Malaizijā, un sēdējām mūsu pirmajā Dienvidaustrumu Āzijas vilcienā. Priecīgi satraukušies, lūkojāmies cauri logam un gaidījām mūsu pirmos īstos Āzijas piedzīvojumus. Virziens? Kuala Lumpura. Mērķis? Redzēt strauji attīstošos pilsētu un saēsties Āzijas labumus. 
es nezinu kur 