Pēc tik bagātīgiem notikumiem, es nevaru izdomāt, ar ko gan lai sāku. Laiks Vācijā paskrēja tik ātri, ka nepaspēju ne izteikties, ne lāgā atvadīties no Eiropas. Lai arī pēdējās dienās gan mazais ciems Sinzig, gan lielpilsēta Bonn, uz kuru pārvācāmies uz pēdējiem diviem vakariem Eiropā, iezīmējās pelēkās lietainā rudens dienās, ne mirkli nepazuda lielā prieka sajūta par gaidāmajām pārmaiņām. Un tomēr, pēc kārtīgas prieka devas basketbola spēlē un pieklājīgas izēšanās McDonalds ieskrietuvē, pārņēma maza nostalģija par to, ka dodos uz pasaules tālāko malu. Jaunzēlande ir uzskatāma par tālāko punktu no Francijas. Es ticu, ka līdzīgi ir arī ar Latviju. Tāda jocīga sajūta, zinot, ka mani mīļcilvēki vairs nebūs rokas stiepiena attālumā. Bet absolūts miers un vieglums, zinot, ka esmu gaidīta. Man ir paveicies ar ģimeni un draugiem, kas mani izprot un dod iespēju piepildīt savus sapņus! Turpināt lasīšanu “Neticās, bet viss ir pa īstam”
Birka: happiness
Paldies par kūkām
Ir pavisam viegli iemācīties par atšķirībām cilvēkos, kad tiec iesprostots vienā telpā ar absolūti cita dzīvesveida cilvēkiem. Tikai labu gribēdams, mūsu Vācijas draugs Lotārs, pie kura šobrīd esam apmetušies, uzzinādams par mums nepieciešamo trešo hepatīta vakcinēšanās poti, ātri vien sazvanīja savu māsu, kuras vīrs ir divu slimnīcu priekšnieks Vācijas Dienvidaustrumos. Un mērķis pavisam pašsaprotams – bezmaksas vizīte pie ārsta. Pēc uzaicinājuma uz vakariņām un pie viena divu sekunžu daktera vīzītes un potes saņemšanas, laimīgi apģērbušies, iebraukuši uzpildīties benzīna cenu draudzīgajā Luksemburgā, nopirkuši arī cenu ziņā draudzīgāku kafiju, devāmies Lotāra māsas mājas virzienā. Un tādi pavisam naivi un nezinoši, ko sagaidīt, ielāčojām izsmalcinātā ģimenes mājā. Es ar savām kedām, bet Jancis haikošanas zābakiem. Viegli izspūrušiem matiem un kurkstošu vēderu. Turpināt lasīšanu “Paldies par kūkām”
Parīze liesmojošajā gotikā
Te nu es esmu. Pēc ilga klusuma brīžā, esmu atspiedusi muguru pret ērtu melnu krēslu, atstutējusi kājas pret logu un ar skatu uz Parīzes nomali, esmu gatava paskaidrot gan savu klusēšanu, gan to, kas un kāpēc man patīk Parīzē. Turpināt lasīšanu “Parīze liesmojošajā gotikā”
no laimes aizbēgt nevar
Ir skaists teiciens par to, ka, ja Muhameds nenāk pie Munameģa, tad Munameģis nāk pie Muhameda. Un tā arī šogad ar mani un sniegu.
Lai arī bija doma šogad sniegu nemaz neredzēt, ziemas periodā aizbēgot uz Jaunzēlandi, Māte Daba šogad pati bija gudra un neatstāja mani novārtā ar to, kas manu dvēseli spēj sasildīt visvairāk – baltums aiz loga un sniega gurkstoņas skaņa zem manām pēdām.
Tā kā jau kādu laiku paralēli šiem ierakstiem, esmu saņēmusi uzaicinājumu publicēties arī Gulbenes laikraksta “Dzirkstele” mājas lapas blogu sadaļā, tad par saviem priekiem uzrakstīju viņiem. Ierakstu variet lasīt šeit: http://www.dzirkstele.lv/blog/lindarinda/article.html?post_id=38358.
Priecājieties par to, kas Jums sniegts! Pat apzinoties, ka kaimiņa zāle zaļāka, piedomājiet pie tā, cik pasaules valstīs Jūs šobrīd apskauž par baltumu aiz loga un iespēju, piemēram, Ziemassvētkus sagaidīt, kurinot kamīnu un meklējot eglīti, klausoties sniega gurkstoņā, nevis svīstot pludmalē ar 30 grādiem karstuma. Sniegs ir romantika, sniegs ir sirds miers un klusums. Un ziema ir skaistākais, kas ar cilvēkiem var notikt. Baudiet!
balts noskaņojums
Staipos nakts aizsegā un domāju par to, cik nekļūdīgi ir bijuši vārdi par to, ka kaut kā beigas ir cita sākums. Vēl aizvakar skumu par vīnogu novākšanas darba beigām un visiem tiem cilvēkiem, kam jāsaka atvadas. Līdz piektdienu un sestdienu nepavadīju ar labāko šo cilvēku daļu – tiem, kas sevi arī sauc par ceļotājiem. Turpināt lasīšanu “balts noskaņojums”
es nezinu kur 