Ar siltām atmiņām un dažādiem interesantiem piedzīvojumiem esmu atgriezusies no sava atvaļinājuma uz paradīzes zemes virsū – Samoa. Esmu diezgan miegaina un pavisam noteikti atpūtas garastāvokli, tāpēc vēl joprojām neesmu ieviesusi kārtību ne bildēs, ne sajūtās ne gaidāmajos pienākumos par darbiem un nedarbiem. Bet par laimi manam slinkumam, ceļojumā biju paņēmusi līdzi pierakstu kladi un nu varu atļauties tik vien, cik akli pārrakstīt savus pierakstus, lai kaut mazliet spētu Jums iekrāsot, kādās krāsās ir Samoa. Turpināt lasīšanu “Samoa. Pirmais ieraksts”
Kategorija: esmu ceļā
Coromandel. Bez vaļiem.
Jau vairākus mēnešus mani nelika mierā nakts sapņi par vaļiem okeānā aiz loga. Katru rītu modos un ar cerībām skenēju saulē mirdzošo ūdeni, bet neko vairāk par baltām jahtām tā arī neizdevās ieraudzīt. Uzzinot, ka pirms trakā Lieldienu-darba-maratona man ir piešķirta brīva diena, ar smaidu uz sejas apņēmos skriet pakaļ saviem sapņiem. Turpināt lasīšanu “Coromandel. Bez vaļiem.”
Garšīgā sala
Ar smilšu graudiem starp pirkstiem un nekur-nekad-iepriekš-neredzētu gliemežvāku no okeāna uz dzīvojamās istabas galda, esmu iedzīvojusies vasarā un baudu saules starus, kas it īpaši decembra vidū pieņemas savā spožumā. Dzīve ir viegla uz salas, ko visi pielīdzina paradīzei. Pat ar apmēram 45 stundu darba apjomu nedēļas laikā, Waiheke sala turpina lutināt ar burvīgu dabu un neaizmirstamiem saulrietiem. Turpināt lasīšanu “Garšīgā sala”
Paris-Sinzig. Attā Francijai.
Šķiet, ka vēl joprojām, aizverot acis, es jūtu tos Francijas smieklus un Parīzes vieglumu. Vēl joprojām neesmu izdomājusi, kā lai vārdos apraksta to, ko mēs piedzīvojām. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa vienkārši nav izskaidrojama – tā bija jāredz; bet arī tāpēc, ka daļa notikušā vienkārši ir jācenzē, lai cilvēki nepadomātu, ka mūsu kompānija sastāvējusi no pulciņa nekontrolētu jauniešu (kas, protams, nav taisnība). Es pavisam nebrīnīšos, ja pēc gadiem youtube plašumos netīšām atradīšu Parīzes metro-stacijas Bastille mēģinājumu braukt pa “zaķi”, vai brīvo dejošanu uz ielām, vai arī McDonalds ārpusi, kur McDonalds ienaidnieks Antonin centās atstāt restorānu bez pāragrā Ziemassvētku apgaismojuma. Un vēl vairāk es vienmēr atcerēšos Parīzes citādo seju pamestā mājā, kur pulcējās panki un vienkārši no stereotipiem brīvi cilvēki, kur es pusi vakara pavadīju lēkājot skatuves tuvumā, iegūstot maksimāli netīras un apstaigātas kājas, bet otru – barojot vienā no telpām atrastus bezpajumtnieku suņukus. (vairāk par šo nakti ir aprakstījis Jancis: http://bit.ly/TevcbI). Turpināt lasīšanu “Paris-Sinzig. Attā Francijai.”
Parīze liesmojošajā gotikā
Te nu es esmu. Pēc ilga klusuma brīžā, esmu atspiedusi muguru pret ērtu melnu krēslu, atstutējusi kājas pret logu un ar skatu uz Parīzes nomali, esmu gatava paskaidrot gan savu klusēšanu, gan to, kas un kāpēc man patīk Parīzē. Turpināt lasīšanu “Parīze liesmojošajā gotikā”
es nezinu kur 