Posted in esmu ceļā

Coromandel. Bez vaļiem.

Jau vairākus mēnešus mani nelika mierā nakts sapņi par vaļiem okeānā aiz loga. Katru rītu modos un ar cerībām skenēju saulē mirdzošo ūdeni, bet neko vairāk par baltām jahtām tā arī neizdevās ieraudzīt. Uzzinot, ka pirms trakā Lieldienu-darba-maratona man ir piešķirta brīva diena, ar smaidu uz sejas apņēmos skriet pakaļ saviem sapņiem.

Image

Agrā otrdienas rītā sēdēju nomaļajā Orapiu laivu piestātnē un ar rīta sauli sejā gaidīju kuģi uz Coromandel pussalu – tuvāko man zināmo vietu, kur ik pa laikam novērojami vaļi. 4 turku pides ar grieķu hummus, sieru un spinātiem, peldkostīms, ūdens, fotoaparāts, spāņu valodas grāmata mugursomā un mans 6 stundu piedzīvojums varēja sākties! (Pirmais kuģis no Waiheke salas atiet tikai 9:50, bet pēdējās pienāk jau 16:00) Man jābrīdina, ka šis nebūs stāsts ar laimīgām beigām, kurā pasaules sadodas rokās, lai sapņi piepildītos. Bet tas nenozīmē, ka šis ceļojums nebija tā vērts.

ImageKopā ar bariņu pensionējušu jauniešu, draudzīgi sasēdāmies uz relatīvi mazā, bet ātrā kuģīša un apmēram 50 minūtes pavadījām jāpāņu cienīgā priekā – okeāna un salu visapkārt fotogrāfēšānā. Vaļi? Nulle. Delfīni? Nulle. Kaijas? Daudz.

Pēc noenkurošanās Coromandel salas piestātnē, mūs visus draudzīgi sagaidīja autobusa šoferis, kurš laipni piedāvāja nogādāt mūs pilsētas centrā. Coromandel ir pussala Jaunzēlandes Ziemeļu salā, kas ir viena no populārākajām tūristu apmešanās vietām, tāpēc šeit viss ir par un ap tūristiem, bet, jāatzīst, ka pamatoti: te ir vienas no skaistākajām pludmalēm, meža takām, ūdenskritumiem, kalniem, ūdens atrakcijām utt. Taču mana ierobežotā laika dēļ es netiku necik tālāk par pilsētas centram tuvākajām gājēju takām.

Image

Un nebija nemaz tik slikti! daļa taku veda cauri mežam ar nacionālajiem Jaunzēlandes kokiem, bet otra daļa – gar okeāna krastu ar debešķīgiem skatiem tālumā un uz zilzaļo ūdeni. Laiks paskrēja tik ātri, ka pusdienu laikā konstatēju, ka autobuss uz manu kuģīti atiet pēc nieka 40 minūtēm, tāpēc atpakaļceļu pavadīju pa pusei skrienot, pa pusei pieklibojot, neatliekot laikam iepirkt kādus suvenīrus mājās palikušajiem vai, piemēram, apsēsties pilsētas centrā uz kafijas krūzi un krēmīgu saldējumu ar melones garšu. Un tā, galu galā, karstuma nomocīta un garu pastaigu nogurdināta, atpakaļceļš uz Waiheke salu bija miegains un viss par ko varēju domāt bija vaļu neredzēšanas smagums un vēlme nokļūt horizontālā stāvoklī.

Atpakaļceļā uz mājām izdevās nostopēt smieklīgu pensionāru pāri, kas, lai arī apceļojuši visu pasauli, pirmo reizi satika kādu latvieti. Un uzzinājuši, ka es strādāju pie Casita Miro mozaīkas veidošanas, bija tik ļoti lepni par šādu pasažieri, ka pieveda mani pie pašām mājas durvīm. Par spīti vaļu neredzēšanai, galu galā diena bija izdevusies, atgriežoties mājās pie maniem 7 meksikāņiem (Minervas vecāki un māsas ģimene atbraukuši pie mums ciemos). Uz šo nedēļu esmu pārvākusies uz mājas pagrabstāvu, līdz kuram mistiskā kārtā internets nesniedzas, bet es nesūdzos. Lai arī mana komunikācija ar Latviju šobrīd ir ļoti apgrūtināta, es pavadu vakarus plānojot nākamo ceļojumu (esmu izprasījusies nedēļu brīvu maijā), mācoties spāņu valodu vai, protams, galvenokārt strādājot. Divu darbu nasta ir smaga, bet ellīgi patīkama pirmdienās saņemot algas atskaiti par viesmīļošanu kafejnīcā un patīkamo lepnuma sajūtu, redzot cilvēkus jūsmojot par mozaīku restorānā.

Dzīve ir skaista visās tās izpausmēs.
Un vairāk bildes no Coromandel ceļojuma iespējams aplūkot šeit: http://bit.ly/YGX9J6

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s