Garšīgā sala

Ar smilšu graudiem starp pirkstiem un nekur-nekad-iepriekš-neredzētu gliemežvāku no okeāna uz dzīvojamās istabas galda, esmu iedzīvojusies vasarā un baudu saules starus, kas it īpaši decembra vidū pieņemas savā spožumā. Dzīve ir viegla uz salas, ko visi pielīdzina paradīzei. Pat ar apmēram 45 stundu darba apjomu nedēļas laikā, Waiheke sala turpina lutināt ar burvīgu dabu un neaizmirstamiem saulrietiem.

No rītiem sala lutina ar gaiši zilām debesīm, tumši zaļiem tropiskiem kokiem un zili zaļu okeānu, kas maina savu nokrāsu, šķiet, ka no tam izdevīga noskaņojuma. Viļņi ir spilgti balti, kas lieliski izceļ koku ziedu sarkanumu un putnu raibumu. Bet vakaros, lūk, debesis iekrāsojas maigi rozā, okeāns paliek mazliet skaļāks uz vispārējā klusuma fona, kad putni aiziet gulēt. Bet par visu viskaistākās ir debesis. Onetangi (mūsu salas rajons) ir absolūti skaista savā noslēgtībā un gaismas trūkumā. Jo šeit var justies tik ļoti brīvi un tuvu dabai, kā vēl nekad. Kad paskatos debesīs, redzu miljons vienu iemeslu tam, lai būtu šeit. Tā saucamais Piena ceļš (par kura esamību un pareiza nosaukuma pielietojumu neesmu droša, jo tētis karstasinīgi stāsta, ka Dienvidu puslodē ir absolūti citas zvaigznes, nekā Ziemeļos) ir vismaz divas reizes biezāks un tumīgāks ar spilgtu zvaigžņu punktiņiem. Ir iespēja vērot jaunas, iepriekš neredzētas diagonāles, četrstūrus un spirāles. Ir pastāvīga sajūta, ka šobrīd, kā vēl nekad, es savu dzīvi ēdu ar lielo karoti. Karoti pa karotei mana dzīve ir pilna krāsu, siltuma un tāda pufīga maiguma. Tā ir kā garšīga svētdiena, kad tētis ir uztaisījis debesu mannā putru vai mamma rozā un saldi pievilcīgu piena ķīseli. Tieši šādu debesu krāsā.

Tā kā uz salas ir iesācies vasaras brīvlaika trakums un Ziemassvētku ballīšu epopeja, tad šobrīd un turpmākos mēnešus daudz stundas pavadīšu darbā. Bet kolektīvs ir tik jauks, ka nekad nav žēl par garajām naktīm līdz pulksten 00:32 pavadot pulēšanas telpā, vai pārbīdot galdus restorānā, gatavojoties nākamās dienas rezervācijām. Jo telpas pildās ar smiekliem un intriģējošām sarunām, kad visi esam kopā. Esmu jau iedzīvojusies un lēnām apradusi ar domu, ka esmu atkal jau iekļuvusi darba sfērā, kas manai sirdij nav tuva. Tādēļ jo manu sirdi silda doma par visām tām zināšanām par vīnu, kuras vedīšu sev līdzi tagad dzīvē, kā arī par cilvēkiem, kas šeit, pavisam noteikti, kļūs par tuviem un mīļiem dzīves elementiem. Esmu pateicīga darba devējiem, kas ļauj cilvēkiem kļūdīties un piever acis uz ikdienišķiem trauku plēšanas atgadījumiem. Nu jau esmu pārgājusi no glāzēm uz olīvu traukiem. Tāpat esmu jau apradusi ar viesu sagaidīšanu helikoptera nolaišanās laukā, vīna ieliešanas etiķeti un baltās blūzes, melno bikšu neērtumu. Bet tāpat esmu iemācījusies arī to, kā rodas baumas. Pozitīvās baumas.

Kādā dienā uz vīna testēšanu, dabas baudīšanu Mudbrick (darba vieta) un ēdiena nogaršošanu bija ieradusies 25 cilvēku grupa no Amerikas, Los Andželosas apkārtnes. Es nezinu, kāda muša viņiem bija iekodusi, bet cilvēki viens pēc otra sāka fotografēties ar mani. Poza tāda, poza šitāda. Smaids vienai kamerai, otrai. Pēc nepilnas stundas viens no kolēģiem nenokautrējies pienāca un pajautāja man, vai es esmu Amerikā slavena, ka visi ar mani fotografējās? Mazajā, no restorāna atšķirtajā telpā, kur cilvēki nāk uz vīna testēšanu un dzērienu baudīšanu ar skatu uz okeānu un tālumā esošo Oklendu, starp tajā strādājošo kolektīvu, esot sākušās šādas runas, kad viens no viņiem ieraudzījis neizbēgamo zibspuldžu biežumu. Nosmējos. Un žēl, ka mirkļa apjukumā neizdomāju kādu stāstu, lai pavilktu uz zoba savus blkus-telpas mīlīgi naivos kolēģus.

Jancis noteikti paspēs savā blogā uzrakstīt par viņa vārdiem nosaukto urbanizēto makšķerēšanu, ar kuru mūs iepazīstināja 75 gadus vecais Bobs, kura vasaras mājā šobrīd dzīvojam un ar kuru kopā pavadījām patīkamu pirmo brīvdienu. Ar Waiheke salas tradicionālu picu okeāna krastā, vēlreiz apstiprinot sev, ka zivis nav un nebūs mans mīļākais ēdiens, un atklājot pašai priekš sevis Ingvera alu, kurš ir pilns manu garšas kārpiņu lutinošu garšu un turklāt – bezalkoholisks. Pavisam drīz gaidu oficiālo vasaras iesākumu un sērfošanas iespēju meklējumus. Uz Waiheke salas NAV iespējams dzīvot garlaicīgu un kūtru dzīvi. Šeit vienmēr kaut kas notiek un cilvēki ir pārņemti ar netradicionāliem hobijiem un mūžīgu vēlmi būt kustībā. Un viss, ko es varu darīt – ļauties un skriet līdzi dzīvei, kas iedvesmo un iepriekš vēl nedarītiem darbiem un neredzētiem horizontiem. Šī sala ir paradīze tās patiesajās izpausmēs un pat bez interneta un mūžīgā ūdens taupīšanas režīmā, kā arī dārgo cenu sadzīvē, es nevarētu būt vēl laimīgāka.

Tiem, kas interesējas par manas sirds dzīves notikumiem. Nav daudz ko slēpt. Šis kustonis ir nolaupījis manu sirdi – Lefty. Un es nevaru sagaidīt, kad beidzot tikšu pie iespējas izskrieties ar viņu gar okeānu. Skriešanas kurpes jau noliktas gatavībā.

Tāda, lūk, ir mana dzīve šeit. Laimē un darbā. Bet ar nerimstamu kāju dreboņu, gaidot mirkli, kad lekšu mašīnā un ar vēju matos izbraukšu šo valsti. Ar ceļošanu saslimst un ir grūti stāvēt stabili uz kājām konkrētā vietā. Vienuviet.

Sūtiet man sniegu. Es sūtu Jums sauli. Kaimiņa zāle taču zaļāka, vai ne? Un cilvēka dabā ir alkt tā, kā viņam nav, bet citiem ir.

(interneta trūkuma iespaidā rakstīts 16. decembra noskaņās pāris stundas pirms iešanas uz darbu. Ir jau iekrājušās jaunas lietas, ko teikt un stāstīt. Par Ziemassvētku ne-noskaņu, darba Ziemassvētku ballīti, zemenēm vakariņās, Mudbrick burvīgo vīnu un manām pirmajām iesvētībām pirmdienas vakarā darbā, pēc kurām vēl šodien sirds žņaudzas neapmierinātībā pašai ar sevi. Es būšu laimīga meitene paņemot no šīs vietas visu, ko varu gūt savai pašizaugsmei un vēl laimīgāka meitene, kad pēc 3 mēnešu darba došos Jaunzēlandes plašākā apskatē. Bet nav ko laikam skriet pa priekšu, visam savs laiks.)