Ar slapjām kājām no kaimiņu dārza aplaistīšanas, esmu beidzot piespiedusi sevi piesēsties pie bloga rakstīšanas. Un ne jau tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka tik skaistā dzīvē vienkārši fiziski grūti paņemt datoru klēpī, zinot, kā tas zog laiku. Bet dalīšanās nes laimi. Tāpēc šeit ir mans jaunais stāsts. Turpināt lasīšanu “new era”
Kategorija: es smaidu
sajūtu līmenī
Man šķiet, ka reiz jau kaut kur esmu rakstījusi, cik patiesībā maz laika man vajadzēja, lai atkal jau ielūkotos pašai sevī un atrastos. Tā vietā, lai meklētu savas neizdibināmās dzīles divu garu gadu laikā, ceļojot apkārt pasaulei, man pietika ar pirmo mēnesi. Palaista brīvībā, es izdzēsu no savas galvas visu apkārtējo balsis un, sekojot savai sirdsbalsij, atradu savu aicinājumu ikvienā savas dzīves nozarē, kā arī iepazinu pati sevi pavisam jaunās krāsās. Turpināt lasīšanu “sajūtu līmenī”
janvāris. Pa kuru laiku?!
Es zinu, zinu. Pat bez priekšā teikšanas zinu. Esmu atkal bijusi pazudusi starp sevi, savām domām, darbiem un laimes meklējumiem. Bet šovakar, beidzot ieslīgstot krēslā ilgi gaidītajā brīvdienā un vērojot bangojošo okeānu aiz loga, kas lēnām nobriest vētrai, esmu atpakaļ pie datora, gatava padalīties ar to, kas šobrīd izkrāso manu dzīvi. Turpināt lasīšanu “janvāris. Pa kuru laiku?!”
Neticās, bet viss ir pa īstam
Pēc tik bagātīgiem notikumiem, es nevaru izdomāt, ar ko gan lai sāku. Laiks Vācijā paskrēja tik ātri, ka nepaspēju ne izteikties, ne lāgā atvadīties no Eiropas. Lai arī pēdējās dienās gan mazais ciems Sinzig, gan lielpilsēta Bonn, uz kuru pārvācāmies uz pēdējiem diviem vakariem Eiropā, iezīmējās pelēkās lietainā rudens dienās, ne mirkli nepazuda lielā prieka sajūta par gaidāmajām pārmaiņām. Un tomēr, pēc kārtīgas prieka devas basketbola spēlē un pieklājīgas izēšanās McDonalds ieskrietuvē, pārņēma maza nostalģija par to, ka dodos uz pasaules tālāko malu. Jaunzēlande ir uzskatāma par tālāko punktu no Francijas. Es ticu, ka līdzīgi ir arī ar Latviju. Tāda jocīga sajūta, zinot, ka mani mīļcilvēki vairs nebūs rokas stiepiena attālumā. Bet absolūts miers un vieglums, zinot, ka esmu gaidīta. Man ir paveicies ar ģimeni un draugiem, kas mani izprot un dod iespēju piepildīt savus sapņus! Turpināt lasīšanu “Neticās, bet viss ir pa īstam”
Paris-Sinzig. Attā Francijai.
Šķiet, ka vēl joprojām, aizverot acis, es jūtu tos Francijas smieklus un Parīzes vieglumu. Vēl joprojām neesmu izdomājusi, kā lai vārdos apraksta to, ko mēs piedzīvojām. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa vienkārši nav izskaidrojama – tā bija jāredz; bet arī tāpēc, ka daļa notikušā vienkārši ir jācenzē, lai cilvēki nepadomātu, ka mūsu kompānija sastāvējusi no pulciņa nekontrolētu jauniešu (kas, protams, nav taisnība). Es pavisam nebrīnīšos, ja pēc gadiem youtube plašumos netīšām atradīšu Parīzes metro-stacijas Bastille mēģinājumu braukt pa “zaķi”, vai brīvo dejošanu uz ielām, vai arī McDonalds ārpusi, kur McDonalds ienaidnieks Antonin centās atstāt restorānu bez pāragrā Ziemassvētku apgaismojuma. Un vēl vairāk es vienmēr atcerēšos Parīzes citādo seju pamestā mājā, kur pulcējās panki un vienkārši no stereotipiem brīvi cilvēki, kur es pusi vakara pavadīju lēkājot skatuves tuvumā, iegūstot maksimāli netīras un apstaigātas kājas, bet otru – barojot vienā no telpām atrastus bezpajumtnieku suņukus. (vairāk par šo nakti ir aprakstījis Jancis: http://bit.ly/TevcbI). Turpināt lasīšanu “Paris-Sinzig. Attā Francijai.”
es nezinu kur 