Ar smilšu graudiem starp pirkstiem un nekur-nekad-iepriekš-neredzētu gliemežvāku no okeāna uz dzīvojamās istabas galda, esmu iedzīvojusies vasarā un baudu saules starus, kas it īpaši decembra vidū pieņemas savā spožumā. Dzīve ir viegla uz salas, ko visi pielīdzina paradīzei. Pat ar apmēram 45 stundu darba apjomu nedēļas laikā, Waiheke sala turpina lutināt ar burvīgu dabu un neaizmirstamiem saulrietiem. Turpināt lasīšanu “Garšīgā sala”
Kategorija: ēd ar lielo karoti!
Par pirmajām reizēm
Katram no mums ir savas pirmās reizes un savas pirmās pieredzes. Lai arī esmu bijusi viesmīle savā mūžā veselas divas reizes un abas no tām, ejot prom, spļāvusi pār plecu un teikusi “nekad vairs”, esmu atpakaļ šajā darba sfērā. Bet šoreiz viss ir pavisam citādāk – vīna restorāns ar izcilu ēdienkarti un perfekti “fancy” apkalpošanu. Turpināt lasīšanu “Par pirmajām reizēm”
Neticās, bet viss ir pa īstam
Pēc tik bagātīgiem notikumiem, es nevaru izdomāt, ar ko gan lai sāku. Laiks Vācijā paskrēja tik ātri, ka nepaspēju ne izteikties, ne lāgā atvadīties no Eiropas. Lai arī pēdējās dienās gan mazais ciems Sinzig, gan lielpilsēta Bonn, uz kuru pārvācāmies uz pēdējiem diviem vakariem Eiropā, iezīmējās pelēkās lietainā rudens dienās, ne mirkli nepazuda lielā prieka sajūta par gaidāmajām pārmaiņām. Un tomēr, pēc kārtīgas prieka devas basketbola spēlē un pieklājīgas izēšanās McDonalds ieskrietuvē, pārņēma maza nostalģija par to, ka dodos uz pasaules tālāko malu. Jaunzēlande ir uzskatāma par tālāko punktu no Francijas. Es ticu, ka līdzīgi ir arī ar Latviju. Tāda jocīga sajūta, zinot, ka mani mīļcilvēki vairs nebūs rokas stiepiena attālumā. Bet absolūts miers un vieglums, zinot, ka esmu gaidīta. Man ir paveicies ar ģimeni un draugiem, kas mani izprot un dod iespēju piepildīt savus sapņus! Turpināt lasīšanu “Neticās, bet viss ir pa īstam”
Paldies par kūkām
Ir pavisam viegli iemācīties par atšķirībām cilvēkos, kad tiec iesprostots vienā telpā ar absolūti cita dzīvesveida cilvēkiem. Tikai labu gribēdams, mūsu Vācijas draugs Lotārs, pie kura šobrīd esam apmetušies, uzzinādams par mums nepieciešamo trešo hepatīta vakcinēšanās poti, ātri vien sazvanīja savu māsu, kuras vīrs ir divu slimnīcu priekšnieks Vācijas Dienvidaustrumos. Un mērķis pavisam pašsaprotams – bezmaksas vizīte pie ārsta. Pēc uzaicinājuma uz vakariņām un pie viena divu sekunžu daktera vīzītes un potes saņemšanas, laimīgi apģērbušies, iebraukuši uzpildīties benzīna cenu draudzīgajā Luksemburgā, nopirkuši arī cenu ziņā draudzīgāku kafiju, devāmies Lotāra māsas mājas virzienā. Un tādi pavisam naivi un nezinoši, ko sagaidīt, ielāčojām izsmalcinātā ģimenes mājā. Es ar savām kedām, bet Jancis haikošanas zābakiem. Viegli izspūrušiem matiem un kurkstošu vēderu. Turpināt lasīšanu “Paldies par kūkām”
Paris-Sinzig. Attā Francijai.
Šķiet, ka vēl joprojām, aizverot acis, es jūtu tos Francijas smieklus un Parīzes vieglumu. Vēl joprojām neesmu izdomājusi, kā lai vārdos apraksta to, ko mēs piedzīvojām. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa vienkārši nav izskaidrojama – tā bija jāredz; bet arī tāpēc, ka daļa notikušā vienkārši ir jācenzē, lai cilvēki nepadomātu, ka mūsu kompānija sastāvējusi no pulciņa nekontrolētu jauniešu (kas, protams, nav taisnība). Es pavisam nebrīnīšos, ja pēc gadiem youtube plašumos netīšām atradīšu Parīzes metro-stacijas Bastille mēģinājumu braukt pa “zaķi”, vai brīvo dejošanu uz ielām, vai arī McDonalds ārpusi, kur McDonalds ienaidnieks Antonin centās atstāt restorānu bez pāragrā Ziemassvētku apgaismojuma. Un vēl vairāk es vienmēr atcerēšos Parīzes citādo seju pamestā mājā, kur pulcējās panki un vienkārši no stereotipiem brīvi cilvēki, kur es pusi vakara pavadīju lēkājot skatuves tuvumā, iegūstot maksimāli netīras un apstaigātas kājas, bet otru – barojot vienā no telpām atrastus bezpajumtnieku suņukus. (vairāk par šo nakti ir aprakstījis Jancis: http://bit.ly/TevcbI). Turpināt lasīšanu “Paris-Sinzig. Attā Francijai.”
es nezinu kur 