Katru dienu, esot ceļā, ik pa mirklim uznāk iedvesma rakstīt. Prātā sakārtojas pareizās domas konkrētā secībā. Bet, beidzot piesēžoties pie datora un šūpinot pirkstus pār klaviatūru, šķiet, ka prāts ir tik ļoti laimē iztukšojies, ka jāver vaļā vārdnīca, lai atgūtu latviešu valodu.
Nu jau pagājis vairāk kā mēnesis. No 11. jūnija līdz 11. jūlijam paspējām apciemot 8 valstis (devīto sasniedzām otrā mēneša pirmās dienas rīta pusē), iepazīties ar 92 jaukiem, mazāk un vairāk runīgiem šoferīšiem un mērot šķiet, ka vairāk kā 7000 kilometrus ceļa tikai stopējot (kādu dienu nopublicēšu pagaidu ceļu sazīmētu kartē). Ir patīkama uzvaras sajūta un pārliecība, ka šis viss patiešām ir kļuvis par dzīvesveidu, ne tikai kārtējo iegribu vai laisku atpūtas izbraucienu. Mēs patiešām uz pleciem turam tikai savas somas un esot uz ceļa nu jau vairāk par mēnesi, esam ieguvuši tumši brūnu ādas toni un pieraduši novērtēt visu, ko gan cilvēki, gan daba mums piedāvā. Tāpat arī pirms tam miega bada pavadītās skumjas un pārdomas ir likušas man vēl vairāk apzināties, kāpēc es šo visu daru un kādi mērķi man vēl sasniedzami. Turpināt lasīšanu “smieklīgs iedegums un ceļa turpinājums”
Autors: nezkur
I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.
Laimes krekliņā
Tā kā sen neesam bijuši pie pastāvīga interneta pieslēguma, ir sakrājies daudz stāstāmā par piedzīvojumiem, pametot Skandināviju un iekļūstot Centrāleiropā – Vācijā. Laika trūkuma spiesta, šoreiz publicēšu piezīmju grāmatiņā rakstīto, izlaižot šādas tādas personīgās piezīmes. Sagatavo brilles, ledus tēju, pacietību un vari sākt lasīt kārtējo sēriju no Nezkur ceļošanas. Turpināt lasīšanu “Laimes krekliņā”
Veiksmes putni
Esmu galīgi aizmaldījusies domās, meklējot naktī pareizos vārdus, kuros ielikt, kā mums gājis šīs pēdējās dienas, kopš iestrēgām Norvēģijā. Tā kā uz abiem dalām vienu datoru, tad mūžīgā taktika ir sekojoša – kamēr es dušojos un veicu šādus tādus pierakstus, vai lasu grāmatu, tikmēr Jancis papildina savu blogu un atbild uz e-pastiem. Pēc tam dators tiek manās rokās. Kamēr Jancis guļ, es cenšos atrast iedvesmu savam blogam, jaunām bildēm mājas lapai, un vēstulēm saviem mīļajiem. Tāpēc tās veiksmīgās naktis, kad tiekam pie pajumtes, sanāk pavadīt nevis miegam un atpūtai, bet gan Mīļcilvēku apziņošanai. Un lai jau – man nepavisam nav žēl, jo ikdienā atpūšamies par visiem simts procentiem, baudot dzīvi un redzot to, kas kādreiz pat sapņos nav rādījies. (Pulkstens neviesmīlīgi rāda 4:12 pēc mūsu laika) Turpināt lasīšanu “Veiksmes putni”
Pašos Ziemeļos starp sniegu kalnos
Cik labi Tu pazīsti pats sevi? Cik daudz Tu zini par to, uz ko ir spējīgs Tavs organisms un cik patiesi Tu laimīgs spēj būt krīzes situācijās? Pēdējās 3 dienās esmu paspējusi pārsalt un, zobiem klabot, stāvot jau piekto stundu uz viena un tā paša krustojuma bez jebkādas veiksmes no stopējošo mašīnu puses, domāt par to, vai šāda ceļošana ir domāta ikkatram, vai nē. Turpināt lasīšanu “Pašos Ziemeļos starp sniegu kalnos”
Novērojumi
Ir pagājušas vēl tikai nepilnas divas nedēļas, kopš esmu ceļā, bet ir jau šādas tādas lietas, kuras esmu novērojusi kā neatsveramu ceļojuma sastāvdaļu. Redz, lai pie kaut kā tiktu, no kaut kā ir jāatsakās. Lai iepazītu nezināmo, ir jāiedrošinās pieņemt pārmaiņas un šādas tādas dzīves neērtības, kuras patiesībā neērtas šķiet tikai ārēji. Turpināt lasīšanu “Novērojumi”
es nezinu kur 