Cik labi Tu pazīsti pats sevi? Cik daudz Tu zini par to, uz ko ir spējīgs Tavs organisms un cik patiesi Tu laimīgs spēj būt krīzes situācijās? Pēdējās 3 dienās esmu paspējusi pārsalt un, zobiem klabot, stāvot jau piekto stundu uz viena un tā paša krustojuma bez jebkādas veiksmes no stopējošo mašīnu puses, domāt par to, vai šāda ceļošana ir domāta ikkatram, vai nē.
Stāsts sākas un beidzas laimīgi, tas gan. Mēs sākām ceļojumu pirmdienā, saulē. Viens spilgti sarkanā kreklā, otrs – dzeltenā. 
Saules apmirdzēti mēs ātri vien nostopējām kārtējo smaidīgo un pozitīvo somu, kurš aizveda mūs par vismaz 100km tuvāk mūsu mērķim – Nordkapp. Izkāpjot no mašīnās, jau sākām saprast, ka šis nebūs viegls ceļš. Aukstums manāmi aug, odu daudzums neatpaliek, bet mašīnas kļūst ar vien retāka un retāka parādība (bildē acīmredzams piemērs, cik ļoti viegli ir nesteidzīgi sēdēt uz zemes, jo mašīnas brauc vienkārši pārāk reti).
Ar sešu mašīnu veiksmēm un neveiksmēm, septiņu ziemeļbriežu ceļa šķērsojumiem un izdziedātām visām latviešu dziesmām, nokļuvām pāris kilometrus līdz Norvēģijas robežai un atradām līdz šim visjaukāko kempinga vietu, kāda mums ir bijusi. Šī bija tā vieta, par ko ar vārdiem ir par maz, lai izstāstīstu, cik skaisti tas bija. Bez kalniem, bez jūrām, bet toties ar plašumiem un maziem mini bērziem un miljons ķērpjiem zem kājām, mēs beidzot varējām kurināt ugunskuru, spēlēt ģitāru, lasīt grāmatas un rakstīt, nevis pēc ātrajām vakariņām, slēpjoties no odiem vai lietus, ātri skriet atpakaļ teltī un domāt par iemigšanu. Un gluži tāpat kā šo skatu, kura idillei trūka tikai ziemeļbriežu bara 50m attālumā, nav iespējams aprakstīt to sajūtu, kad vakarā, mūžīgās saules pavadībā, es sēdēju pie maza ugunskura, atspiedusies pret savu guļammaisu, lasīju grāmatu un ausu laimei putnu čivināšana mijās ar Janča ģitārspēles skaņām. Šādi mirkļi ir jāizdzīvo katram savi. Ar ikdienas sestdienas sajūtu jādodas ceļā un jābauda bezsteiga un varēšana par savu naktsmītni noskatīt jebkuru acīm tīkamāko vietu.
No rīta pie Norvēģijas robežas lakā, kad Jancis veikalā meklēja maizi (bet agriezās ar desu un šokolādi), laipns kungs mani sveicināja (te visi viens ar otru sveicinās, samājas un laipni smaida viens otram) un uzsāka sarunu. Te nu man jāatzīst, cik lepna biju stāvēt viņa priekšā ar Latvijas karodziņu uz rokas un somas, un uz viņa jautājumu “are You an English girl?”, atbildēt “no, Im Latvian girl”.
Stāvot pie bildē redzamā attēla, kas acīmredzami norādīja, ka ceļojam aiz Polārā loka, sarunas gaitā ar šo Kungu, izrādījās, ka viņš Saamu pārstāvis un šīs tautas cilvēkus mēs turpmāk satikām visnotaļ bieži – atsaucīgi cilvēki, kas ir viesmīlīgi, laipni un katru cilvēku uzņem kā Savējo. Un vispār, es varētu daudz rakstīt par šiem ļaudīm – viņu vēsture ir visnotaļ krāsaina un tāpat arī viņu paradumi, kultūra un tradīcijas. Bet ļaušu tiem, kuriem tas tiešām interesē, pašiem pameklēt interneta dzīlēs informāciju par to, kā viņi, piemēram, migrē pavasaros līdzi saviem Ziemeļbriežiem un vasaras beigās tos atkal savāc un ved atpakaļ mājās. Vai par tiem daudzajiem dialektiem, kas viņiem ir, vai skaistajām dziesmām, ko viņi dzied.
Diena kopumā izvērtās piedzīvojumu pilna. Sākot ar kungiem ar gadu gājumu virs 50, kas atbraukuši uz savu dzimteni atpūsties un uz teikumu “ough, it so freezing out there” atbild, sniedzot pretī alu siltumam un šokolādi laimei, bet paši sevi sauc par “gangsta”. Un beidzot ar iestrēgšanu vienā vietā uz 5h absolūtā ziemeļu vējā un kempingošanu vietā, kuru pēc vakariņām tikpat ātri kā uzbūvējām, arī nojaucām. Pietika ar manu mazo jautājumu Jancim, mazgājot zobus, par to, vai arī vasarā čūskas dzīvo midzeņos, norādot uz tuvējo alu sūnās. Tūlīt pēc šī jautājuma tika atrastas arī čūsku sliedes. Pēc ātras valdes locekļu apspriedes, tika pieņemts lēmums meklēt citas naktsmājas, pa ceļam mēģinot vēl nostopēt. Un mums paveicās – draudzīgais mežstrādnieks mūs aizveda līdz pašai Altai, ierādīdams labāko kempinga vietu pie jūras un apsmaidīdams mūs par to, ka aiz Polārā loka ir par aukstu čūskām un šīs alas un “čūsku sliedes” patiesībā ir mazo peļu mājas un ikdienas takas.
Norvēģija ir elpu aizraujoša zeme. Pat modušies pēc absolūti zobus klabinošas nakts, mēs bijām laimīgi par skatu, kas pavērās mūsu priekšā un patīkami satraukti par to, kas mūs sagaida vēl šodien – 229km attālumā mītošais Ziemeļu tālākais sauszemes punkts – Nordkapp.
Protams, kā jau mūsu gadījumā pienākās – mums seko mūžīga veiksme, bet ar melniem pārtraukumiem. Tā, piemēram, lietus sāk līt vienmēr tad, kad mēs vēlamies ēst, vai uzsākam stopēšanu. Tā arī šorīt – lai gan cēlāmies ļoti agri, lai uzsāktu agro stopēšanu, lietus mums tomēr lika aizkavēties. Tā bija kārtējā pozitīvā iespēja Jancim uzspēlēt ģitāru, bet man beidzot izvilkt ārā pleijeri un paklausīties to, ko, atpakaļ Latvijā, esmu tajā salikusi, minot, kuras dzismas ir manas, bet kuras Baibiņas vai Renāra. Un līdz ar to, tāda pārsalusi, bet laimīga, es šorīt pirmo reizi sailgojos pēc mājām. Jo mirklis bija atkal tik ļoti skaists, ka kārojās savu Mīļo cilvēku, ar kuriem padalīt to.
Pēc pāris stundu zobu klabināšanas un kārtējo veiksmīgo sakritību izdzīvošanas, ap agru pēpusdienu jau bijām 13km attālumā no Nordkapp. 3 dienu mokas bija beigušās ar absolūtu uzvaru – Nordkapp bija tieši tik skaists un emocijas izraisošs, kā mēs bijām gaidījuši. Tur galā pārņem tādas jocīgas sajūtas. It kā Tu esi pasaules augšā, un zini, ka tālāk vairs nav kur iet. Un galvā doma viena – ir jānokļūst pasaules tālākajā Dienvidu punktā!
Tagad gan esam siltumā pie Itāļu puiša Diego un viņa Vācu draudzenes Deniz. Esam kopā paēduši vakariņu zupu, izdzēruši vairākas krūzes tējas, izrunājušies par Norvēģiju, tās nodokļu sistēmu, mācību sistēmu, apsprieduši Nordkapp tūrisma objektus un šeit braucošos tūristus, un nu visi jau saldi guļ. Vēl viegli var dzirdēt no kaimiņu istabas mazliet krākšanas, bet man plānā vēl vēstuļu atbildēšana saviem sirdscilvēkiem. Paldies visiem, kas atcerās mani un kādu dienu uzraksta pa kriksītim labu vārdu. Tas viss dod spēku un iedvesmu iet vēl tālāk un neapstāties.
P.S. pēdējā sarunā ar saviem foršajiem Vecākiem, viņi man atzina, ka ceļā no Balviem uz Gulbeni esot paņēmuši stopētāju. Redz, kā viņi arī par mani krāj labo karmu! Nav brīnums, ka mums tik viegli stopējas – mājās ir cilvēki, kas dara labus darbus un domā labas domas.
P.P.S. Esmu pārstājusi skaitīt uz ceļa sastaptos Ziemeļbriežus. pāri simtam ir vienkārši par daudz.
es nezinu kur 