Veiksmes putni

Esmu galīgi aizmaldījusies domās, meklējot naktī pareizos vārdus, kuros ielikt, kā mums gājis šīs pēdējās dienas, kopš iestrēgām Norvēģijā. Tā kā uz abiem dalām vienu datoru, tad mūžīgā taktika ir sekojoša – kamēr es dušojos un veicu šādus tādus pierakstus, vai lasu grāmatu, tikmēr Jancis papildina savu blogu un atbild uz e-pastiem. Pēc tam dators tiek manās rokās. Kamēr Jancis guļ, es cenšos atrast iedvesmu savam blogam, jaunām bildēm mājas lapai, un vēstulēm saviem mīļajiem. Tāpēc tās veiksmīgās naktis, kad tiekam pie pajumtes, sanāk pavadīt nevis miegam un atpūtai, bet gan Mīļcilvēku apziņošanai. Un lai jau – man nepavisam nav žēl, jo ikdienā atpūšamies par visiem simts procentiem, baudot dzīvi un redzot to, kas kādreiz pat sapņos nav rādījies. (Pulkstens neviesmīlīgi rāda 4:12 pēc mūsu laika)

Mūsu ceļojums ārā no Norvēģijas sākās ceturtdienā, 28. jūnijā, kad, velkot ar pirkstu pa mapi un savā topogrāfiskajā idiotismā, apsolīju Sandai, ka Dānijā mēs varētu būt 3-4 dienu laikā un, pēc daudzo gadu pauzes, beidzot paciemoties pie viņas. Jancis paspēja par mani paņirgāties jau pirmajās piecās minūtēs, bet es apņēmīgi situ kāju pie zemes un teicu – tas ir iespējams, uz kartes pāris centimetri vien ir līdz Aarhus. To, ka Norvēģijā sanāks aizķerties rūgti sapratu jau pirmajā dienā, kad īpaši tālāk par Altu netikām, plānotās puszviedrijas vietā. Toties gādīga Norvēģu sieviņa bija parūpējusies atbraukt pie mums otro reizi, pavest vēl pāris kilometrus tālāk un apdāvināt mūs ar banānu, svaigi ceptas maizes sviestmaizēm, ledustēju un pienu. Jāsaka, ka ceļojumu no Nordkapp pilsētas Honningsvag uzsākām ar 5 grādiem virs nulles, bet Altā noteikti nebija vairāk par 8 grādiem. Tāpēc spēsiet iedomāties, cik pateicīgi, bet tajā pašā laikā smaidīgi bijām par tikko no leduskapja izvilkto pienu un garšīgi auksto ledustēju. Snīpji sarkani un pēc neveiksmīgiem stopējumiem attapāmies vēlā vakarā fjorda vidū mazā autobusa pieturā. Šeit nu ne sliktums bez labuma: vieta ideāla kempingošanai, skats pasakains, Norvēģu sieviņas piens uzsildāms ar milzu kaudzi Hesburger, McDonalds un Narvessen līdzi paņemtajiem cukuriem (paldies mīļajiem draugiem, kas pusgadu rūpīgi nesa man mājās šos cukurus un citas līdzi ņemamās garšvielas!) un izdzerams komplektā ar mūsu Norkapp hosta Diego pašdarinātajiem sēklu krekeriem. Taču man, sasildīšanās un ziņkāres apmierināšanas nolūkā, bija lieliska iespēja uzrāpties blakus esošajā kalnā, lai redzētu, kas notiek kalnam otrā pusē. Atbilde izrādījās visnotaļ loģiska – kalna otrā pusē ir vēl viens kalns. un tad vēl viens. Un vēl viens.
Pirms miega, vēl absolūti dreboši burtiski kāpjot virsū lēnām izdziestošajam ugunskuram, smejoties noteicām: “būsim varoņi, ja šo nakti izdzīvosim”. Un izdzīvojām! No rīta saule spīdēja tik spoži, ka no telts ārā līdām ar plašu smaidu, uzsiluši un gatavi jauniem piezīvojumiem (sasilšana, protams, Norvēģijas Ziemeļos ir relatīvs un ātri pārejošs jēdziens).

Nekurienes vidū nostāvējām apmēram 2h līdz mūs laipni uzņēma mini busiņa šoferis, kas tikko Altā nogādājis tā saucamos zvejošanas tūristus, kas ir gana slinki un maksā naudu, lai viņus pievestu pie zivju vietām, iestādītu rokās makšķeres un teiktu: “tagad zvejo!”. Norvēģija ir pārpilna ar līdaku pārpildītām upēm un kempingu vietām to tuvumā (turklāt Norvēģijā atļauts būvēt telti un dedzināt ugunskuru jebkurā zāles pleķī, kas neapdraud citu cilvēku dzīvību, kā arī neskādē kāda cilvēka privātīpašumam), tāpēc es šādai “ceļošanai” tomēr nesaskatu absolūti nekādu jēgu, kā tikai bagātu cilvēku naudas izšķiešanu.
Pēc nobrauktiem apmēram 50km, tiekam atstāti tikpat nomaļā krustojumā, kā iepriekš, kurā, šķiet, pavadām vēl 2h skaļi dziedot, dejojot, izpildot dažādus vingrojumus un beidzot novelkot vējjakas, sildot vaigus pa retai reizei spīdošajā saulē. Šeit gan jāpiemin, ka pat nīkšana uz ceļa Skandināvijā sakādā prieku: visi samājas, stāvam uz ceļa un sveicinamies ar garām braucošajiem riteņbraucējiem vai ejošajiem gājējiem, smaidam. Ziemeļbrieži uz visām pusēm un daba kā no bērnībā liktajām puzlēm. Zili zaļa!

Gandrīz vai pārteidzoši no pagrieziena pie mums pieripinājās sarkans Volvo. Mūsu pirmais volvo! Un tikpat vecs, kā Baibiņas vecais labais visurgājējs. Divi somu jaunieši – Laura un Antti – ceļo pa Norvēģijas Ziemeļiem un bez īpaša galamērķa ir gatavi mūs uzņemt savā mašīnā. Līdz ar to iesākas mūsu dienas garais izbrauciens ar diviem mākslinieciskiem jauniešiem, kas ir pietiekoši interesanti un intelektuāli, ka mēs ar Janci nospriežam, ka nekad nebūtu padomājuši, ka abi ir tik vien, cik 21 gadu veci. Izmetām visus iespējamos līkločus mazajos ceļos, apbraucot plašu ezeru, kurā Antti nenokautrējās pa pliko nopeldēties (vēl joprojām grādu stabiņš tikai ap 10 grādiem!), izstaigājot līdz šim skaistāko un dzidrāko ūdenskritumu, kādu esmu redzējusi, kā arī beidzot tiekot paknakstīties gar sniegu.

Smējāmies gardiem bērna smiekliem, metot viens otram sniega pikas, un, protams, mana ziemas cilvēka dvēsele tika pabarota absolūti pilnvērtīgi, ieguļoties sniega baltumā.

Galu galā ar lēnīgo Volvo, kas pārbāzts ar somu jauniešu un mūsu mantām, ieripinājam Skjervoy, kas atrodas uz vienas no daudzajām skaistajām un fjordiem pilnajām Norvēģijas pussaliņām, un vēlā vakarā, pēc pozitīvisma pilnas dienas, ar saviem jauniegūtajiem vienas dienas draugiem kurinājām ugunskuru un gatavojām vakariņas.

30. jūnijā, sestdienā, svinējām 20. dienas ceļojumā jubileju. Laiks atkal jau ir paskrējis absolūti nemanot. Esam iegājuši patīkamā rutīnā, kad vairs netiek īsti skaitītas dienas, ceļojums tiek izdzīvots pilnībā, saucot šo visu un uzskatot to par dzīvesstilu, nevis brīvdienu iegribu. Ar jauniešiem, pēc ilgām un nesteidzīgām brokastīm, nobraucam kopā vēl pēdējos 100km, apspriežot dzīves priekus un arī sīkumus, un tiekam atstāti Skibotn. Uz ceļa, kas ved prom no skaistās Norvēģijas Somijas/Zviedrijas virzienā. Nostāvam tur vismaz 4h bez jebkādām cerībām par turpmāku virzību prom no aukstās Norvēģijas. Tomēr pašā pievakarē, pēc zaudētām pēdējām cerībām, mūs mašīnā turpmākajiem 50km uzņem somu pāris. Un pasaule izrādās smieklīgi maza! Ja neskaita motociklu ar LV numuru Honningsvag pilsētā un mašīnu ar LV numuru Alta piepilsētā, tad vislielākais pārsteigums bija, iekāpjot šajā divu somu patīkami ērtajā volvo un stāstot par izpalīdzīgajiem somiem un pieminot mūsu Rovaniemi stāstu par Iri, kura mūs izmitināja Jāņos savās mājās, redzēt šofera draudzenes ieplestās acis un sadzirdēt patīkamo kliedzienu “I know her, she is my best friend!”. Tā nu lūk, kaut kur pie Norvēģijas robežas ar Somiju, mēs pārliecinājāmies, cik ļoti mēs viens otru šajā pasaulē labi zinām.

Tā kā ar somiem nobrauktie 50km mums šķita daudz par maz, tika pieņemts lēmums ar kājām iet vismaz 10km ārā no pilsētas pa līkumaini kalnaino ceļu, lai atrastu vai nu ideālu vietu stopēšanai, vai arī – gulēšanai. Stopēšanas stunda neveiksmīga un mazliet īgni par sestdienas neveiksmi, dodamies gulēt, lai svētdienu sāktu agri. Dabasskats atkal jau burvīgs un es Jancim saku, ka šaubos vai pēc šī ceļojuma būšu spējīga mosties vienveidīgi izkrāsotā istabā bez ūdens skaņām un burvīgiem kalniem acu priekšā.

Apmēram 2h bezcerīgas Ziemeļu bezsatiksmes ceļos un mūsu priekšā apstājas aizdomīgi redzēta mašīna. Un, protams! Atkal Iri draugi no vakardienas. Kopā ar viņiem nobraucam apmēram 100km līdz Somijas-Zviedrijas robežai un ar atkārtotām atvadām un lielajiem sveicieniem Iri, tiekam jau atkal palaisti pasaulē.

Mazajā Kaaresuvanto pilsētiņā noķeram ātro wifi un caur telefoniem paspējam tik vien, cik apskatīt e-pastu un ātri ierakstīties twitter.com portālā, kad pie mums apstājās draudzīgais sākumskolas skolotājs Peter un viņa ņurcāmais suns. Nākamie apmēram 100km (vai vairāk) tiek pavadīti pļāpājot par stopēšanu, Zviedriju, jokojoties un apspriežot Pajala, kura tiks uztaisīta par milzīgu dzelzs transportēšanas pilsētu un par Kiruna, kuru šobrīd pamazām pārvieto uz citu vietu (pilsētu!), jo zem tās atrastas dzelzs atradnes.

Kad mūs izlaiž uz ceļa virzienā uz Dienvidiem, pieņemam lēmumu tomēr doties gar Zviedrijas jūras piekrasti, nevis Zviedrijas vidieni, kā bija plānots iepriekš, jo gar piekrasti ved lielāks ceļš, un mums tik ļoti apnicis stopēt uz ceļiem ar mazu satiksmi. Azarts pēc apēstajām pusdienām ir dubultliels – esam jaunā valstī, ir jauni iespaidi, izskatās, ka arī laipnāki cilvēki un mērķis – Dānija – arī idejiski jau ir tuvāk. Turklāt mums ir patīkama sāncensība pašiem ar sevi un laiku. Katrs jaunais ceļa posms tiek izvirzīts kā mērķis, kurš jāsasniedz kādā konkrētā laika posmā. Protams, mēs nesteidzamies, ļaujamies pagulēt ilgāk un pēc brokastīm vēl pasēdēt uz vietas, taču arī neatturamies nospraust tālākus galamērķus un uzsist viens otram “high five”, kad esam izpildījuši kādu no uzdevumiem.

Apmēram 30 minūtes stopēšanas un mums pietur noplucis Wolksvagen busiņš, kuram ir tikai 2 sēdvietas, bet šoferis nerunā angliski. Viņš, neklausoties manos norādījumos, ka viņam mašīnā ir tikai vēl viena vieta, nevis divas, sāk šiverēties, savas personīgās mantas pārliekot uz plašo bagāžnieku, bet starp diviem priekšējiem sēdekļiem noliek mašīnās liekamo ledusskapi, uz tā spilvenu un paziņo – braucam uz Umea! Vēl stopējot pilnīgā neticībā smejoties tēmējām uz Lulea, kas bija apmēram 300km attālumā. Bet kas to būtu domājis, ka brauksim uz Umea – vairāk kā 550km attālumā!

Lecam iekšā un piedzīvojums ar laipno Bosnijas un Hercogovinas kādreizējo iedzīvotāju var sākties. Ceļš ir garš, cenšamies ik pa brīdim sarunāties izmantojot visas iespējamās valodas, kādas zinām, ellīgi spiež dibenu, bet esam laimīgi par sniegto iespēju vienā dienā nobraukt ar vienu šoferi vairāk, nekā divās dienās Norvēģijā.

Pēc apmēram 5h garā ceļa, esam iebraukuši lietainā Umea pilsētā, un vīrietis sazvanās ar dēlu, lai viņš mums angliski pajautātu, kur mūs izlaist. Saku, lai laiž mūs uz ceļa (23:13 vakarā un ne vairs balto nakšu rajonā), mēs iesim kaut kur mežā meklēt naktsmājas, uz ko atbilde ir ātra: “You will sleep in my place”.

Tādēļ galu galā esam pabaroti, izdušoti, esam aprunājušies ar Vunic ģimeni, kas uz Zviedriju pārvācās 1983. gadā bēgot no kara. Mums ir iedota rītdiena brīva, lai apskatītu pilsētu, 19:00 ar visām somām iesim uz futbola spēli, pēc kuras Selver (vīrieša dēls) draugs – profesionāls futbolists – aizvedīs mūs 500km tuvāk galamērķim – uz Stokholmas lidostu, no kuras viņš pats dosies kādas futbola spēles virzienā, bet mēs – turpināsim stopēt Dānijas un Sandas virzienā. Sēžam un nevaram saprast, ko mēs dzivē tik labu esam izdarījuši, ka mums tik ļoti veicas?!

Redz, uz pasaules ir kaut kas, kas liek pareizajiem cilvēkiem satikties. Ja nebūtu iepriekšējo aizķeršanos Norvēģijā, mēs nebūtu satikuši Bosnijas un Hercogovinas vīru Sadile un nonākuši šajā siltumā,ko sniedz viesmīlīga un smaidīga ģimene. (Pulkstens gan neviesmīlīgi rāda 6:07 pēc mūsu laika)

Tāpēc ar labu nakti, mans dārgais Lasītāj! Redzēsim pavisam drīz, kāds būs izvērties mans ceļš līdz Dānijai.

P.S. šodien no zviedru Peter uzzinājām patiesību par to, kāpēc Skandināvi tik maz runā: Pirmkārt, vasarā atverot muti tajā ielido lielie odi. Otrkārt, ziemā atverot muti, tajā ienāk aukstums.