Ir nosvinēti jau divi ceļojuma mēneši. Šķiet – kas tad tas ir?! Bet apceļotas jau 15 valstis un nobraukti vairāk nekā 10 000 kilometri. Un izdomātas miljons domas un atziņas. Abi īstenībā jau sākam mazliet ilgoties pēc mājām. Lai arī katru dienu ir liela laime par apkārt redzamo, tas neatspēko mūžseno patiesību – laime ir pilnvērtīga tikai tad, ja Tev ir kāds, ar ko tajā dalīties. Man ir jāatzīst, kas esmu saslimusi (pozitīvā nozīmē) ar savu brīvību. Es lēnām aizmirstu, ko nozīmē būt piederīgai vietai un laikam. Vai cilvēkiem. Dzīvoju savu bezaizspriedumu dzīvi un, jā, tas izkrāso manu ikdienu vēl nebijušās krāsās. Tomēr to tukšumu, kas palika sirdī, atvadoties no visiem 11. jūnijā, nav vēl izdevies aizpildīt. Taču zinu .. ir jāmācās samierināties ar Mīļcilvēku neesamību un faktu, ka tikai man viņi paliek atmiņā tieši tādi, kādi viņi un viņu dzīves bija 11. jūnija rītā. Bet viņiem patiesībā viss virzās uz priekšu. Visu dzīves turpinās ar vai bez manis. Un man atliek tikai cerēt, ka atgriežoties man vēl joprojām būs vieta tur. Turpināt lasīšanu “Mīlestība nepāriet”
es nezinu kur 