Posted in esmu ceļā

Coromandel. Bez vaļiem.

Jau vairākus mēnešus mani nelika mierā nakts sapņi par vaļiem okeānā aiz loga. Katru rītu modos un ar cerībām skenēju saulē mirdzošo ūdeni, bet neko vairāk par baltām jahtām tā arī neizdevās ieraudzīt. Uzzinot, ka pirms trakā Lieldienu-darba-maratona man ir piešķirta brīva diena, ar smaidu uz sejas apņēmos skriet pakaļ saviem sapņiem. Continue reading “Coromandel. Bez vaļiem.”

Advertisements
Posted in pārdomas

par tām atmiņām

ImageKaut kā fonā uzslēdzies otrais kanāls ar “P.S. I love You” filmu. Un tieši dziesma, kas pirms gadiem tricināja manu rīta pūķi modinātājzvana signāla veidolā. Bet kopā ar Īrijas atmiņām, salkanām ilgām un atgriešanās prieku Latvijā, sastopoties ar nepiepildītu sapņu realizāciju. Un roka stiepjas atjaunot šo signālu, jo dziesma liek taureņiem lēkāt vēderā. Continue reading “par tām atmiņām”

Posted in es smaidu, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

mākslas triepienos

ImageDzīve ir pilna pārsteigumu. Jā, esmu jau to teikusi. Bet vēl vairāk dzīvē ir pilna sakritību un likteņa pirkstu pieskārienu. Kaut kad novembra sākumā, apmeklējot Parīzē Žorža Pompidū centru, stāvēju pie šīm gleznām. Neko daudz toreiz nedomāju, tik vien, cik apbrīnoju to lielumu un mākslinieka veiksmi, spējot radīt pasaulē zināmu mākslu, izmantojot vien, pēc skata, trīs otas vilcienus. Es nekad nebūtu domājusi, ka pāris mēnešus vēlāk izrādīsies, ka mozaīkas siena, kuru veidoju ir veltīta šim māksliniekam (kā izrādās – Joan Miro), ka restorāna nosaukums (Casita Miro) ir nodēvēts viņa vārdā, ka pat priekšnieku meita ir nosaukta par Miro. Bet vēl vairāk – manā priekšā stāvēs šīs pašas zilās gleznas bilde un priekšnieka vēlme man šo pašu gloznojumu transformēt ar otām un krāsām uz vienas no mozaīkas detaļām. Continue reading “mākslas triepienos”