Man šķiet, ka reiz jau kaut kur esmu rakstījusi, cik patiesībā maz laika man vajadzēja, lai atkal jau ielūkotos pašai sevī un atrastos. Tā vietā, lai meklētu savas neizdibināmās dzīles divu garu gadu laikā, ceļojot apkārt pasaulei, man pietika ar pirmo mēnesi. Palaista brīvībā, es izdzēsu no savas galvas visu apkārtējo balsis un, sekojot savai sirdsbalsij, atradu savu aicinājumu ikvienā savas dzīves nozarē, kā arī iepazinu pati sevi pavisam jaunās krāsās. Turpināt lasīšanu “sajūtu līmenī”
Birka: love
Paris-Sinzig. Attā Francijai.
Šķiet, ka vēl joprojām, aizverot acis, es jūtu tos Francijas smieklus un Parīzes vieglumu. Vēl joprojām neesmu izdomājusi, kā lai vārdos apraksta to, ko mēs piedzīvojām. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa vienkārši nav izskaidrojama – tā bija jāredz; bet arī tāpēc, ka daļa notikušā vienkārši ir jācenzē, lai cilvēki nepadomātu, ka mūsu kompānija sastāvējusi no pulciņa nekontrolētu jauniešu (kas, protams, nav taisnība). Es pavisam nebrīnīšos, ja pēc gadiem youtube plašumos netīšām atradīšu Parīzes metro-stacijas Bastille mēģinājumu braukt pa “zaķi”, vai brīvo dejošanu uz ielām, vai arī McDonalds ārpusi, kur McDonalds ienaidnieks Antonin centās atstāt restorānu bez pāragrā Ziemassvētku apgaismojuma. Un vēl vairāk es vienmēr atcerēšos Parīzes citādo seju pamestā mājā, kur pulcējās panki un vienkārši no stereotipiem brīvi cilvēki, kur es pusi vakara pavadīju lēkājot skatuves tuvumā, iegūstot maksimāli netīras un apstaigātas kājas, bet otru – barojot vienā no telpām atrastus bezpajumtnieku suņukus. (vairāk par šo nakti ir aprakstījis Jancis: http://bit.ly/TevcbI). Turpināt lasīšanu “Paris-Sinzig. Attā Francijai.”
valsts cita. bet situācijas tās pašas
Ir dažādi iemesli ceļošanai. Citiem tā ir ziņkāre, citiem aicinājums, citiem vienkārši vēlme izrauties no ikdienas un atpūsties ar glāzi pludmalē. Bet nedrīkst noliegt to daļu cilvēka saprāta, kas ikvienam no ceļotājiem saka: “ej prom, aizmūc no visa”. Un man šķiet, ka nav cilvēku, kas droši varētu apgalvot, ka, aizbraucot pat 2 nedēļu atvaļinājumā, nav centušies no kaut kā aizbēgt, no kaut kā izvairīties. Arī man bija savi neatbildētie jautājumi, savas cerības. Un savas vēlmes aizmukt un vairs nekad nesaskarties ar vairumu situāciju vai cilvēku. Bet pēc garās nedēļas nogales vēstules Elīnai, kas šobrīd ir pārvākusies uz dzīvi Grieķijā, bet manu dzīves ceļu skāra, kad abas tikāmies dzīvodamas Turcijā, gardi nosmējāmies, cik gan valstis jāpaspēj nomainīt, lai saprastu, ka no sevis nav iespējams aizmukt un viss tas, kas traucējis dzīvei Latvijā, traucēs arī šeit. Situācijas nemainās. Un arī manas atbildes vaI muļķības nē. Ir tikai mazliet vieglāk to redzēt visu no malas un skaudri apzināties, kas maināms. Turpināt lasīšanu “valsts cita. bet situācijas tās pašas”
es nezinu kur 