Ar siltām atmiņām un dažādiem interesantiem piedzīvojumiem esmu atgriezusies no sava atvaļinājuma uz paradīzes zemes virsū – Samoa. Esmu diezgan miegaina un pavisam noteikti atpūtas garastāvokli, tāpēc vēl joprojām neesmu ieviesusi kārtību ne bildēs, ne sajūtās ne gaidāmajos pienākumos par darbiem un nedarbiem. Bet par laimi manam slinkumam, ceļojumā biju paņēmusi līdzi pierakstu kladi un nu varu atļauties tik vien, cik akli pārrakstīt savus pierakstus, lai kaut mazliet spētu Jums iekrāsot, kādās krāsās ir Samoa. Turpināt lasīšanu “Samoa. Pirmais ieraksts”
Daba trako. Bet sirdī nerakstīts miers
Esmu saritinājusies segā pie loga un jau divas dienas ne cik tālu no mājas neesmu izgājusi, laika apstākļi ir ieviesuši paši savas izmaiņas un mozaīkas darbi vētrainos un lietainos apstākļos diemžēl nav iespējami. Bonusā – divas brīvas dienas no darba kafejnīcā. Tāpēc pēc vismaz 18 dienu nepārtraukta strādāšanas cikla, esmu atļāvusies būt absolūti slinka. Māju drēbes, garš miegs, nebeidzamas Friends sērijas un mazliet paballēšanās darba ballītē. Turpināt lasīšanu “Daba trako. Bet sirdī nerakstīts miers”
Coromandel. Bez vaļiem.
Jau vairākus mēnešus mani nelika mierā nakts sapņi par vaļiem okeānā aiz loga. Katru rītu modos un ar cerībām skenēju saulē mirdzošo ūdeni, bet neko vairāk par baltām jahtām tā arī neizdevās ieraudzīt. Uzzinot, ka pirms trakā Lieldienu-darba-maratona man ir piešķirta brīva diena, ar smaidu uz sejas apņēmos skriet pakaļ saviem sapņiem. Turpināt lasīšanu “Coromandel. Bez vaļiem.”
par tām atmiņām
Kaut kā fonā uzslēdzies otrais kanāls ar “P.S. I love You” filmu. Un tieši dziesma, kas pirms gadiem tricināja manu rīta pūķi modinātājzvana signāla veidolā. Bet kopā ar Īrijas atmiņām, salkanām ilgām un atgriešanās prieku Latvijā, sastopoties ar nepiepildītu sapņu realizāciju. Un roka stiepjas atjaunot šo signālu, jo dziesma liek taureņiem lēkāt vēderā. Turpināt lasīšanu “par tām atmiņām”
mākslas triepienos
Dzīve ir pilna pārsteigumu. Jā, esmu jau to teikusi. Bet vēl vairāk dzīvē ir pilna sakritību un likteņa pirkstu pieskārienu. Kaut kad novembra sākumā, apmeklējot Parīzē Žorža Pompidū centru, stāvēju pie šīm gleznām. Neko daudz toreiz nedomāju, tik vien, cik apbrīnoju to lielumu un mākslinieka veiksmi, spējot radīt pasaulē zināmu mākslu, izmantojot vien, pēc skata, trīs otas vilcienus. Es nekad nebūtu domājusi, ka pāris mēnešus vēlāk izrādīsies, ka mozaīkas siena, kuru veidoju ir veltīta šim māksliniekam (kā izrādās – Joan Miro), ka restorāna nosaukums (Casita Miro) ir nodēvēts viņa vārdā, ka pat priekšnieku meita ir nosaukta par Miro. Bet vēl vairāk – manā priekšā stāvēs šīs pašas zilās gleznas bilde un priekšnieka vēlme man šo pašu gloznojumu transformēt ar otām un krāsām uz vienas no mozaīkas detaļām. Turpināt lasīšanu “mākslas triepienos”
es nezinu kur 