Es agrāk neticēju, ka visam agrāk vai vēlāk pienāk beigas. Ticēju, spītējos, un nepadevos. Līdz skaisti lietainam 2012. gada 11. jūnija rītam, kad māju ardievas visam, kas dārgs, lai visā krāšņumā saprastu, ka kaut kā beigas ir kaut kā vēl labāka sākums. Turpināt lasīšanu “Attā un sveiki par jaunu”
Mīļie,
Pēc 3 intensīvām manas dzīves nedēļām, kuru laikā esmu paspējusi teikt – nu jau šķiet – simtiem atvadas, piedzīvojusi svarīgas atkalsagaidīšanas, dzimšanas dienu svinības un dzīres, darbus un nedarbus, mājas apsaimniekošanu, vasaras priekus un ilgas peldes, brīnišķīgā Zane no sievietespasaule.lv mani palutināja ar patīkamu interviju un lielisku izskaidrojumu manai prombūtnei un pastāvīgai pazušanai.
Vēl joprojām dzīvi lēnām izdzīvoju, ēdot to ar lielo karoti un baudot ikkatru mazo dzīves prieciņu, atrodot to pat maizes drupačās. Un te ir mans izskaidrojums kā un kāpēc.
Pēc karstas un miglainas dienas Ķīnas ielās un pēc tam mistiski it kā piedzīvota, it kā nepiedzīvota lidojuma uz Oklandu, 16. septembrī beidzot (protams, ar papildus piņķeri pasu kontrolē, sarunām ar imigrācijas dienestu un pēc tam, šķiet, ka mūžību paņemošu, bagāžas pārbaudi) atkal jau spēru savus soļus pār Jaunzēlandes robežu. Tik pat laimīga, tik pat satraukta kā pirmo reizi. Bija iesākusies mana ceļojuma otrā sezona “Neziņa“. Turpināt lasīšanu “par tām mīlestībām”
Vai Tu zini, kāda ir sajūta, kad pie durvīm klauvē gaisma tuneļa galā, finiša līnija jeb pēdējie mirkļi pirms ilgi gaidītā notikuma? Pēc pilnvērtīgas dienas ar miegu, pastaigu, turku tirgus apmeklējumu, sātīgām pusdienām un vakariņām, abas ar Sinemu stāvējām divu ceļu krustojumā un nepacietīgi pulksten 23.30 gaidījām manu autobusu uz lidostu. Atvadas bija pavisam tuvu, bet šoreiz man nebija laika domāt par šķiršanos. Manas domas jau bija lidmašīnā un augstu gaisā virzienā uz Austrumiem. Aidā, pēc div-ar-pus mēnešu brīvdienām biju tikai pāris soļu attālumā no Jaunzēlandes, savas mīļotās okeāna apskalotās salas, kaimiņu suņiem, mozaīkas, plašā dārza smaržas un mīlestības. Mīlestības pret zemi, dzīvi, sevi. Turpināt lasīšanu “Tiem, kam patīk paķiķināt par par citu muļķīgām neveiksmēm. Manas nedienas lidostās.”
Lielā izgulēšanās neizdodas, kad mājās agri no rīta ieskrien Erdi mamma ar skaļiem turku kliedzieniem. Kā izrādās, ir zvanījis Erdi no armijas, bet neviens neesot dzirdējis viņa zvanu. Līdz ar to jau n-to rītu esam modušās astoņos no rīta un tāpēc tādas vēl viegli sapīkušas un miegainas, pēc kārtīgām turku brokastīm, bāžam savus degunus ārā Kadikoy ielās, kas kā vienmēr nākamajos rītos izliekas, ka iepriekšējā vakarā nekas nav noticis. Turpināt lasīšanu “12. septembris. Heybeliada un Turcijas naktsdzīve policijas piebāztajā Taksim skvērā”
es nezinu kur 