Tiem, kam patīk paķiķināt par par citu muļķīgām neveiksmēm. Manas nedienas lidostās.

10Vai Tu zini, kāda ir sajūta, kad pie durvīm klauvē gaisma tuneļa galā, finiša līnija jeb pēdējie mirkļi pirms ilgi gaidītā notikuma? Pēc pilnvērtīgas dienas ar miegu, pastaigu, turku tirgus apmeklējumu, sātīgām pusdienām un vakariņām, abas ar Sinemu stāvējām divu ceļu krustojumā un nepacietīgi pulksten 23.30 gaidījām manu autobusu uz lidostu. Atvadas bija pavisam tuvu, bet šoreiz man nebija laika domāt par šķiršanos. Manas domas jau bija lidmašīnā un augstu gaisā virzienā uz Austrumiem. Aidā, pēc div-ar-pus mēnešu brīvdienām biju tikai pāris soļu attālumā no Jaunzēlandes, savas mīļotās okeāna apskalotās salas, kaimiņu suņiem, mozaīkas, plašā dārza smaržas un mīlestības. Mīlestības pret zemi, dzīvi, sevi.
Kādas 20 minūtes pirms lidmašīnas pacelšanās, cenšoties nosūtīt vecākiem ziņu, konstatēju, ka man nepietiek kredīta ne Latvijas, ne Jaunzēlandes numuriem. Un man sākās mazā panika, jo lidostā ne interneta, ne kādas citas iespējas vecākiem noziņot, ka ar mani viss kārtībā. Ha, panika. Salīdzinājumā ar to, kas norisinājās turpmāk, šī bija mazā iesildīšanās tam, kas mani sagaidīs turpmākās 3 dienas.
Atrisinājusi situāciju, atklājot, ka Jaunzēlandes numura kredītu varu papildināt telefoniski, pacietīgi savā geitā sagaidīju 01.43 un iekāpšanu lidmašīnā. Sapīkusi un miegaina, izstāvējusi rindu pilnu ar kaitinošiem pusaugu puišeļiem, kas aizrāvušies ar visādu piezīmju izsacīšanu man, stiepju savu biļeti lidostas darbiniekam, kad tieši 2 minūtes pirms manas lidmašīnas pacelšanās izdzirdu no viņa lūpām: “Kā? Jūs nezinājāt? Jūsu geits nomainījās!“. Uz manu spalgo jautājumu, kurš ir mans jaunais geits saņemu atbildi “nezinu” un varu uzsākt savu pirmo skrējienu cauri lidostai. Televizora ekrānā atrodu sava jaunā geita numuru. Lieliski! 1 minūte līdz pacelšanās mirklim un esmu lidostas ABOLŪTI pretējā malā!
Kad savā geitā ierodos aizelsusies, izpūrusi, ar vienu kurpi rokās, varu atslābt. Visi vēl sēž. Uf! Es paspēju! Apsēžos uz grīdas atvilkt elpu un skatos televizora ekrānā. 1:50. Ne ziņas no lidostas darbiniekiem vai lidmašīnas. Es tiešām neesmu nokavējusi?! Blakus vīrelis spēlē kāršu spēles klēpjdatorā un es, cenšoties salikt vārdus kopā ar skriešanas laikā pazaudēto balsi, jautāju, vai kungs arī gaida lidojumu uz Umurqi (pilsēta Ķīnas Ziemeļrietumos, kurā 1.55h laikā man ir gan jāizņem bagāža, gan jāiečekojas par jaunu, gan jāiesēžas jaunā lidmašīnā). Saņemu apstiprinošu atbildi un varu atkārtoti atslābt.
Atslābt gan tomēr nesanāk, jo nervozi skatos pulkstenī. Ir pagājusi jau stunda, bet no lidmašīnas ne miņas. Nu jau pavisam skaudri sāku apzināties, ka savu nākamo lidmašīnu nokavēšu. Atnāk lidostas darbinieks un noziņo, ka lidmašīna aizkavēsies vēl vismaz par 2 stundām.. Lidmašīnai esot kaut kādas problēmas ar nosēšanos, bet mums visiem, kam ir citas lidmašīnas, kas jānoķer, nav imesla uztraukties – tas esot avio kompānijas pienākums mums piešķirt citus lidojumus.
Nu neko.. Atslīgstu krēslā, izvelku grāmatu un nodoties lasīšanai. Lidostā parādas bezmaksas dzērieni un ēdiens (paldies par kūkām! es gribu lidot, nevis ēst!), un man nekas cits neatliek, kā iepazīties ar blakus sēdošo, kas tādā patīkamā mierā kūko un it nemaz neuztraucas par lidmašīnas aizkavēšanos. Rons (es tā arī nekad neuzzināja kunga vārdu, bet tā kā man grāmatā šādi sauc vienu no varoņiem, es atļāvos šim sava stāsta cilvēkam piešķirt identisku vārdu) ar sievu Stambulā dzīvo jau 25 gadus, pārvācoties uz šejieni no Amerikas neilgi pirms tam, kad savā dzīvē atradis Dievu un atskārtis sevī sūtību to sludināt tādās valstīs, kurās tam nav tik liela ticība. Tāpēc rodam daudz kopīga apspriežot Turciju un tās dzīvi. Lidmašīna patiesībā aizkavējās par visām 4 stundām, bet es biju kļuvusi par vienu cilvēku bagātāka un laiks paskrēja tiešām nemanot, nerviem atslābstot, kad sapratu, ka pārāk daudz nu jau ir nokavēts un atliek vien paļauties uz avio kompāniju un apstākļu sakritībām nākamajiem lidojumiem.
Aiz loga ir izveidojies negaiss. Debesis krāsojas spilgtā krāsā un mēs ar Ronu noķiķinam, ka nu lidmašīnai ir vēl viens iemesls grūtam nosēšanās procesam. Ir pieci rītā un lidostas darbinieki sāk pieņemt mūsu biļetes un ievadīt lielajā tunelī uz lidmašīnu. Pie pašas ieejas priekšā stāvošie ķīniešu pusaudži pagriežas pret mums un, vicinot rokas, murmulēdami viens pār otru saka: “Jūs dzirdējāt? Jūs dzirdējāt?! Lidmašīnā kaut kas bija salūzis un tāpēc tā nevarēja nolaisties! Jūs dzirdējāt?!” Rons, palūkojies uz manu seju un sapratis, ka esam vienisprātis, palūdz jauniešiem mūs neinformēt par to, ko viņi caur ausu galam dzirdējuši. Spriganie ķīnieši vēl apprasās stjuartei par lidmašīnas stāvokli (ak, jā, lidmašīna esot nomainīta. aha, ļoooti ticami, ka kaut kāda mistiska ķīniešu avio kompānija uztur Stambulas lidostā vairākas lidmašīnas un viena – vai tu re – tieši šādam pasažieru skaitam) un visi izbirstam pa savām vietām. Vēl pēdējo reizi nosmējušies ar Ronu viens otram novēlam patīkamu lidojumu un izsakām vēlmi tomēr vēl tikties Ķīnā, nevis palikt kaut kur pa ceļam gaisā, zemē vai ūdenī.
Bet ar vietu ieņemšanu vēl nekas nebeidzas. Kā sliktā spraiga sižeta filmā, stjuartes, lidostas darbinieki un kungi ar uzrakstu uz muguras “safety” skraida no lidmašīnas iekšā un ārā. Lidmašīnas skaļruņos tiek kaut kas runāts gan ķīniski, gan turciski, man atliek vien bolīt acis un vēl kādas 40 minūtes atvadīties no domas par pēc iespējas ātrāku nokļūšanu Oklandā. Man pār lūpām pārslīd gandrīz skaļš “Tiešām?!!!“, kad visi stjuarti un lidostas darbinieki uzsāk bagāžas pārbaudi lidmašīnā. Stjuarte ir pietuvojusies manai krēslu rindai un es ļaujos viņu uzrunāt un izvaicāt visu, kas šobrīd notiek. Neticēsiet! Lidmašīnā trūkstot 3 pasažieru un drošības apsvērumu dēļ lidojuma apkalpei jāpārbauda visa bagāža un katrai somai jāatrod saimnieks. Tāāātad.. nokritīsim vai nu kaut kādas lidmašīnas saplīsušās detaļas pēc vai arī lidmašīnā novietotā spridzekļa dēļ! Bet nu vismaz pie viena man izdodas stjuartei noziņot par savu lidojumu situāciju, un viņa, aptverot, ka nu jau uz spēles ir ne tikai viens lidojums, bet arī mani turpmākie vēl divi paredzētie lidojumi, apsolās, ka visu nokārtos.
Pēc septiņām stundām nomodas, pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem apēst lidmašīnā piešķirto sauso maizi, esmu jau pieslējusies kājās ar savu somu pār pleciem un gatava izkāpt no Urumqi lidostā stāvošās lidmašīnas. Lidojums veiksmīgs! Super! nu vēl tikai atliek skriet un atrast China Southern Airlines informācijas ofisu un ziņot, ka 100% zinu, ka pēc 20 minūtēm ir viens cits lidojums uz Guangzhou (Ķīnas Dienvidaustrumi), un, ja es uz to paspēšu, tad paspēšu arī uz tālāko lidojumu uz Oklandu.
Patīkams ir mans pārsteigums, kad no-lidmašīnas-izejas-galā stāv gara auguma, tieviņš ķīniešu puisis ar uz lapas lieliem burtiem uzrakstītu manu vārdu. Skrienu klāt, saku, ka tā esmu es, puisis tik vien kā rāda virzienu un sāk skriet. Un tā nu sākās man otrais skrējiens lidostu tuneļos. Ķīnietis pamet mani un skrien gatavot manas nākamo lidojumu biļetes, kamēr es .. tieku izmesta pasu pārbaudē. Vīza Ķīnai? Hmmm nav. Kāpēc gan? Esmu tur tikai, lai pārsēstos no lidmašīnas lidmašīnā. Jāuzrāda biļete. Rādu un cenšos skaidrot, ka, jā, laiki vairs nesakrīt, jo TAČU esmu nokavējusi savu lidojumu. Galvā skan – nu ātrāk, ātrāk lūūūūūdzu. Kad beidzot man par laimi pieskrien mans ķīniešu puisis un sāk kaut ko skaidot robežsargam, tieku aizvesta maliņā pie kaut kāda mistiska iecirkņa durvīm, kur satieku kādu puisi, kurš to vien dara kā ķiķinās. Es pat nepaspēju neko viņam pajautāt, kad viņš pats jau stāsta, ka šī visa viņam ir ierasta situācija, jo vienmēr izvēlas šādi braukt caur Ķīnu uz Taivānu un ir pieradis pie China Southern Airlines lidmašīnām, kas allaž kavējas. Bet kāpēc viņš neuztraucas par nokavētajām lidmašīnām? Jo viņš zina, ka neviena aviokompānija nav ieinteresēta atstāt kādu bez lidojuma, jo tas viņiem nozīmē vīzu kārtošanu un viesnīcu maksāšanu. Manā pasē tiek iespiests zīmogs par pagaidu uzturēšanās atļauju Ķīnas teritorijā līdz 15. septembrim (ir 14. septembra vēla pēcpusdiena) un, sagaidot bagāžu, atvadoties no Rona, pat nepamanu, kā ķīnietis ir jau paņēmis manu mugursomu pār plecu un mūsu skrējiens ir uzņēmis jaunus apmērus. Viņš rāda, ka iekāpšana manā jaunajā lidmašīnā ir sākusies pirms 30 minūtēm, tāpēc jāskrien. JĀSKRIEN. Jānodod bagāža, jāiziet došības pārbaude, kur mani un manu rokas bagāžu ķīniešu pedantiskumā izskenē no visām pusēm, un ķīnietis parāda ar pirkstu virzienu uz geitu un .. es skrienu, jā, vēl joprojām skrienu.

11Ierodoties geitā, atkal jau, protams, aizelsusies, konstatēju, ka viss vēl joprojām notiek lēnā ķīniešu mierā. Tas ir – nenotiek NEKAS. iekāpšana manā lidmašīnā nav sākusies un mana karstumā izkārtā mēle pār plecu, atkal jau skrienot no viena lidostas stūra uz otru, ir bijusi kaķim zem astes. Vēl 30 minūtes gaidīšanas. Un es zinu, ka nevaru atļauties vairs ne minūti gaidīt.. Sākas iekāpšana. Aha, labi. skatos pulkstenī, man ir stunda laika starp lidojumiem. Bagāža nav jāizņem, zīmogs pasē ir. Aidā! es šovakar lidošu uz Oklandu.
Bet es biju aizmirsusi, cik naiva esmu. Un to, ka, ja kaut kas notiek, tas patiešām notiek ar mani. Lidmašīnā, iekārtojoties krēslā un izvelkot grāmatu, izdzirdu ziņu mikrofonos: sakarā ar lielo satiksmes kustību lidostā, nevaram uzsākt pacelšanos. Skaitu minūtes pulkstenī. 20. 30. 40. Aiziet! paceļamies! man ir atlikušas 20 minūtes starp lidojumiem, lai jau trešo reizi skrienot, tomēr paspētu uz lidmašīnu Oklandas virzienā.

12

Pēc 5 stundām lidojuma (kopā jau 12h nepārtrauktas lidošanas un plus pāris minūtes skrienot lidostā), cenšos uzrunāt stjuarti, ka man ir ārkārtas situācijas un palūgt, lai viņi sazinās ar kolēģiem un noziņo Oklandas lidmašīnai, ka viens pasažieris tomēr aizkavēsies. Esmu tik tuvu, tik ļoti tuvu.
Un Guangzhou lidostā scenārijs gandrīz vai līdzīgs Urumqi piedzīvotajam: skrienu ārā no lidmašīnas un tur mani sagaida ķīniešu, šoreiz, meitene ar manu vārdu uz lapas. Tieku sagaidīta ar smaidu un iesēdināta atsevišķi no pārējiem pasažierim privātā autobusiņā. Iekārtojos sēdeklī un nodomāju: “aha, cerīgi. mani uz lidostu aiztronsportēs ātrāk kā citus un es paspēšu“. Bet es vēl galvā nebiju pabeigusi teikumu līdz galam, kad ķīniešu seja pagriezās pret mani lauztā smaidā un tik pat lauzītā angļu valodā ziņodama: “Mums neizdosies noķert Jūsu lidojumu“.
Ar pirmo reizi nepadevos. Teicu, ka gribu, ka tiešām gribu. Ka mums ir vēl 20 minūtes laika, bagāžu paņemt nevajag. Zināju, ka māku skriet ātrāk nekā trīs mazas ķīniešu kājiņas kopā. Bet pēc skrējiena uz avio kompānijas ofisu, 3 tantes lēnprātīgām ķīniešu sejām  tomēr izsniedza man jocīga izskata papīreli ar reģistrāciju viesnīcai un lidojuma biļeti.. tieši pēc 24 stundām..

14Tā nu es bez bagāžas stāvēju platām acīm ķīniešu tanšu priekšā un uzklausīju norādes šajā pašā lauzītajā angļu valodā, ka lidostā man jābūt vismaz 2 stundas pirms pusnakts, jo mana uzturēšanās atļauja nav mūžīga (nu gluži kā Pelnrušķītei) un nu man jāseko puisim, uz kuru norāda viena no meitenēm. Puisis, ak, PROTAMS, Ķīna, nerunā angliski. Kad viņš mani pievedis pie busiņa un pamet, sāku uzdod jautājumus no tēmas “kur es dodos? kā es zināšu, ka man jākāpj ārā?“, uz ko saņemu noraidošu klusēšanu un izstieptu pirkstu busiņa virzienā. Kamēr vēl braucam lidostas teritorijā, tikmēr vēl varu pasapņot par viesnīcu te pat blakus, bet kad šķērsojam lidostas robežu (hei, super! esmu Ķīnā!) sākas ceļojuma jau n-tā panika. KUR ELLĒ RATĀ ES BRAUCU?!

15Uz manu kautrīgo, bet arvien uzstājošāko vervelēšanu angliski beidzot atsaucas kāda jauna ķīniešu meitene, kas vismaz izskatās tik pat sabijusies kā es, jo arī zina tik vien, cik to, ka braucam uz viesnīcu. Vismaz tagad zinu, ka dodamies visi viesnīcas virzienā, nevis esmu iesēdināta kādā tipiskā transporta busiņā, kurš izmetīs mani vienu lielas (Guangzhou ir trešā lielākā pilsēta Ķīnā) pilsētas centrā.
Karsti. Sutīgi. Un atslēdziņu rokās dodos uz savu istabiņu skaistā viesnīcā, kur televizors ķīniešu valodā, pults ar ķīniešu hieroglifiem un Facebook, Twitter bloķēti. Parunājos ar vecākiem skaipā, lai viņiem sirds mierīgāka un pēc garas dušas tomēr nopriecājos, ka šonakt gulēšu horizontāli. Bez pidžammas, ķemmes un apetītes.
Bet pašai neticās. ESMU ĶĪNĀ!!!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s