Posted in es smaidu

12. septembris. Heybeliada un Turcijas naktsdzīve policijas piebāztajā Taksim skvērā

Lielā izgulēšanās neizdodas, kad mājās agri no rīta ieskrien Erdi mamma ar skaļiem turku kliedzieniem. Kā izrādās, ir zvanījis Erdi no armijas, bet neviens neesot dzirdējis viņa zvanu. Līdz ar to jau n-to rītu esam modušās astoņos no rīta un tāpēc tādas vēl viegli sapīkušas un miegainas, pēc kārtīgām turku brokastīm, bāžam savus degunus ārā Kadikoy ielās, kas kā vienmēr nākamajos rītos izliekas, ka iepriekšējā vakarā nekas nav noticis.

ImageŠodien dosimies uz Stambulas teritorijā atrodošos salu. Tā kā skaistajā un ievērojamajā Buyukada (links) bijām abas jau pirms 3 gadiem, šoreiz izvēlamies – Heybeliada (links).

Sala ir draudzīga – par to liecina bez-māju suņi un kaķi, kas kā sēnes sagūluši uz ielām un gaida apmīļojumus. Tā kā vēl ir salīdzinoši agrs, restorāni un veikaliņi krāsojas turciskā mierā. Visapkārt mūzika no tiem un mēs abas, apbruņojušās ar fotoaparātiem nododamies tūristu priekiem.

Image

ImageBilde pēc bildes, skaistu māju apbrīnošana un, ceļus šķērsojot, esam aizmaldījušās. Ups! Prasot pēc palīdzības zirgu kučierim, tiekam karietē bez maksas aizvizinātas uz pareizo ceļu. Bet tā kā iešana mums ātri apnīk, tad griežamies apkārt un ejam vien ostas virzienā, kur gozējas izkārtnes ar garšīgiem pusdienu piedāvājumiem. Pašas nemaz neesam pamanījušas, ka šādi pastaigājoties pienākusi jau pēcpusdiena, un pie viena no restorāna galdiņiem ar turku sāļajiem našķiem un glāzi alus, iesākas mūsu vakara piedzīvojumi. Cik nu piedzīvojumi.. Bet gan atcerēšanās, ko nozīmē Turcijas nakts dzīve.

Atgriežoties Stambulā, Sinemai jādodas uz tango deju nodarbību, tāpēc pēc lielas kafijas krūzes policistu tuvumā esošajā kafejnīcā (šodien viņi siro apkārt kā tādas skudras kārtīgā līnijā caur Taksim skvēru), es tieku iekārtota stāvu zemāk – bārā. Kamēr visi (nu labi.. ne visi, bet klātesošie vismaz 10 cilvēki) nododas ceturtdienas nakts uzdzīvei, es kautrīgi pasūtu baltvīnu (whoop whoop pēc smaržas spriežot, viesmīlis man atnesis ļoti labu Sauvignon Blanc!!), izvelku blociņu un pildspalvu. Un rakstu.

10“Taksim skvērā ar jancīgu mūziku esmu pielipusi Sauvignon Blanc glāzei un pustumsā cenšos iederēties ceturtdienas vakaram netipiskā klusumā. Pāris smaidīgas sejas metra attālumā un gluži vai neticas, kā laiks paskrējis un manas dienas Turcijā pietuvojušās noslēgumam. Vēl viens posms šī ceļojuma ietvaros ir gandrīz izbeidzies un esmu tikai 3 nakšu (ha, toreiz es vēl nezināju, ka patiesībā tās būs 4 naktis) attālumā no vietas, kas manu sirdi līdz šim piepildījusi ar vislielāko laimi un putna brīvību.”

Ar domām starp Turciju un Jaunzēlandi, atmiņām par lielisko laiku Latvijā, glāze vīna ir iztukšota un, spriežot pēc pulksteņa, arī Sinemas tango nodarbība tuvojas noslēgumam. Aizveru blociņu, pasakos par viesmīlību un klusi lavos stāvu augstāk palūrēt uz mūzikas pavadījumā notiekošo. Un tango ir patiesi lieliska deja, kurā man šķiet katrs var vērties stundām ilgi, sapņojot par visdažādākajām dzīves lietām. Kā labs kino. Vienkārši bauda acīm! Atvadāmies no Sinemas deju skolotājiem un partneriem un esam ceļā uz nākamo pieturvietu – stilīgu bāru/restorānu Stambulas “otrajā stāvā” ar atvērtu ne tikai atmosfēru, bet arī atvērtiem ēkas griestiem, tādējādi atklājot Stambulas naksnīgo skaistumu, un papildus piedāvājot ekstravagantas sēdvietas – pusi no tām šūpuļu paskatā, bet pusi – absolūti mīkstu dīvānu ērtumā. Šeit strādā mūsu draugs Orkuns, kura bāra letes apkaimē arī pavadām visu nakti, sagaidot bāra slēgšanos. Un šeit nu nakts garumā izdodas saskatīt visādus skatus un atkal jau redzēt, ka pat tik konservatīvā valstī kā Turcija, izdodas redzēt Eiropas brīvībai ierastos skatus … Te nu, redz, atkal Turcija man pierāda, ka ir kontrastaina, pārsteigumu pilna un spēj dzīvot tādu brīvību, kā vēlas paši cilvēki, nevis kā viņus diktē reliģija, sabiedrība vai valsts līderis.
11Mūsu nakts beidzas tikai ap pieciem no rīta, kad trijatā ejam minibusiņa virzienā un ceļu šķērsojam tikai ar dažiem vēl tādiem pašiem klaidoņiem kā mēs. Šājā rīta stundā Taksim skvēru “rotā” pārsvarā miegainas policistu sejas. Drūmas un pārgurušas. Kā Ziemassvētku mantiņas sakarinātas ap katru stūri, automātiem rokās un Erdogan lielās rokas vadītas..

Rīt atvadas. Iekārtojušās katra savā gultā Sinemas onkuļa dzīvoklī, nospriežam, ka rīt gan izgulēsimies un iemiegam Turcijas vasaras ierastā karstuma pavadītas. Un gluži kā pirmajā naktī Stambulā, es pat nevarēju iedomāties, ko man nesīs nākamās dienas, un ka patiesībā šī būs pēdējā reize miegam nākamo 3 nakšu laikā. Un, ka, jā, vienu no šīm naktīm es pavadīšu Ķīnā bez bagāžas, svešā viesnīcā un gandrīz vai nelegālā statusā. Bet par to visu rītdien!

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s