Es nezinu ceļotāja definīciju, bet tētis mani sauc par Tālbraucēju. Un šis šķiet vispiemērotākais apzīmējums tam, ko šobrīd savā dzīvē esmu uzsākusi. Tas nav vienkārši ceļojums, tā nav tūrisma objektu aplūkošana. Tā ir braukšana tālumā, stāvot ceļa malā ar pret sauli paceltu īkšķi. Tas ir dzīvesveids, kuru esmu sev izvēlējusies, lai pārbaudītu to, cik daudz es spēju un lai ieraudzītu dzīvi un pasauli no tās kapilāriem un slēptākajām dzīlēm, nevis kartē iezīmētajiem numuriem ar apzīmējumu “things to see”. Tāpēc it īpaši pēdējās dienās neesmu kautrējusies būt es pati un vēl joprojām svinēt dzīvi tā it kā katra diena būtu mana dzimšanas diena. Un sakritības, kā arī veiksmes taifūna formulas vēl joprojām turpina sekot un mēs esam vairāk kā simtprocentīgi droši, ka kāds par mums domā labas domas un ļoti sargā mūs. Turpināt lasīšanu “Ziemassvētki Jāņos”
Autors: nezkur
I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.
Vai Tu tici sakritībām?
Ir pagājušas jau pāris dienas, kopš mana pēdējā ieraksta. Un es pat nezinu, no kura gala lai sāk, lai pacenstos aprakstīt to, kā šajā pasaules malā ir gājis. Pirmā nedēļa ceļojot ir aizvadīta un visu apkopojot varu bez skaļas nopūtas teikt – brīvība un miers bija viss, kas man uz šīs pasaules bija nepieciešams. Turpināt lasīšanu “Vai Tu tici sakritībām?”
otrā un trešā diena
Ir vēls trešdienas vakars un es tāda noskrējusies ar vienu aci skatos datora ekrānā un mēģinu sabaksīt pāris teikumus. Tā kā rīt dodamies uz Helsinkiem, bet tad vēl dziļāk uz Ziemeļiem un plānojam padzīvot pie dabas mātes, ir jāpacenšas vēl kādas pēdējās ziņas par sevi sniegt pirms uz kādu laiku pazūdu kempingošanā, stopēšanā, klades pierakstos un Somijas/Zviedrijas ceļu izzināšanā. Turpināt lasīšanu “otrā un trešā diena”
Ceļojums ir sācies
Nu ko. Pirmā diena ir aizvadīta godam. Ir plkst 12:32, bet sajūta, ka vēl ir agrs rīts, jo esam meža vidū, starp laukiem un milzīgu klusumu un ģimenē, kur visi ceļas tikai ap pusdienlaiku. Tāpēc ar suņu bučām un kaķu murrāšanu esam lēnām cēlušies pēc vakardienas piedzīvojumiem, vēl pavadam sarunas kafijas krūzes līdzdalībā un bez steigas jau ar vienu kāju ideju līmenī dodamies Tartu virzienā, kur mūs gaida draugs Valter. Turpināt lasīšanu “Ceļojums ir sācies”
putns ir gatavs izlidot
Domājot par šā brīža aktuālāko tēmu – atvadām – atradu sen senos pierakstos savus vārdu virpinājumus par mīlestību:
“mīlestība jau nepazūd mirkļos, kad sakām ardievas, vai ilgā prombūtnē, vai arī faktā, ka nerunājam viens ar otru bezgala ilgi. mīlestība mums visiem kaut kur karājas – vai matos, kurus kāds piekārto, ja miegā tie kutina degunu, vai vaigu kaulos, kurus kāds ir glāstījis, sakot “es Tevi mīlu”, vai arī pirkstu galos, ar kuriem Tu pats esi kādu maigi glāstījis un mīlējis. mīlestība, manuprāt, nepazūd nekad. un ne pa visam. tikai iegūst jaunu formu, iekārtojas atmiņu skapī, un .. bieži vien netiek vilkta ārā no atmiņu skapja atvilknēm.”
Šovakar esmu absolūti pārņemta ar Vecmāmiņas siltumu un mīlestību, kas mani pavadīja caur viņas asarām acīs, mājot man ardievas caur virtuves logu. Bez liekiem vārdiem un sarunām pāri visam stāv nekur neizzūdošas sajūtas, kas iedvesmo labiem darbiem un sirsnīgiem atgriešanās svētkiem.
Es zinu, ka atgriežoties mani sagaidīs mazliet pieklusēta, bet neizzūdoša mīlestība no maniem mīļcilvēkiem. Bet līdz tam nespēju sagaidīt, kad nu jau pēc trijām dienām varēšu sākt šeit pierakstīt piedzīvojumu vārdus.
es nezinu kur 