putns ir gatavs izlidot

Domājot par šā brīža aktuālāko tēmu – atvadām – atradu sen senos pierakstos savus vārdu virpinājumus par mīlestību:
“mīlestība jau nepazūd mirkļos, kad sakām ardievas, vai ilgā prombūtnē, vai arī faktā, ka nerunājam viens ar otru bezgala ilgi. mīlestība mums visiem kaut kur karājas – vai matos, kurus kāds piekārto, ja miegā tie kutina degunu, vai vaigu kaulos, kurus kāds ir glāstījis, sakot “es Tevi mīlu”, vai arī pirkstu galos, ar kuriem Tu pats esi kādu maigi glāstījis un mīlējis. mīlestība, manuprāt, nepazūd nekad. un ne pa visam. tikai iegūst jaunu formu, iekārtojas atmiņu skapī, un .. bieži vien netiek vilkta ārā no atmiņu skapja atvilknēm.”

Šovakar esmu absolūti pārņemta ar Vecmāmiņas siltumu un mīlestību, kas mani pavadīja caur viņas asarām acīs, mājot man ardievas caur virtuves logu. Bez liekiem vārdiem un sarunām pāri visam stāv nekur neizzūdošas sajūtas, kas iedvesmo labiem darbiem un sirsnīgiem atgriešanās svētkiem.
Es zinu, ka atgriežoties mani sagaidīs mazliet pieklusēta, bet neizzūdoša mīlestība no maniem mīļcilvēkiem. Bet līdz tam nespēju sagaidīt, kad nu jau pēc trijām dienām varēšu sākt šeit pierakstīt piedzīvojumu vārdus.