Es nezinu ceļotāja definīciju, bet tētis mani sauc par Tālbraucēju. Un šis šķiet vispiemērotākais apzīmējums tam, ko šobrīd savā dzīvē esmu uzsākusi. Tas nav vienkārši ceļojums, tā nav tūrisma objektu aplūkošana. Tā ir braukšana tālumā, stāvot ceļa malā ar pret sauli paceltu īkšķi. Tas ir dzīvesveids, kuru esmu sev izvēlējusies, lai pārbaudītu to, cik daudz es spēju un lai ieraudzītu dzīvi un pasauli no tās kapilāriem un slēptākajām dzīlēm, nevis kartē iezīmētajiem numuriem ar apzīmējumu “things to see”. Tāpēc it īpaši pēdējās dienās neesmu kautrējusies būt es pati un vēl joprojām svinēt dzīvi tā it kā katra diena būtu mana dzimšanas diena. Un sakritības, kā arī veiksmes taifūna formulas vēl joprojām turpina sekot un mēs esam vairāk kā simtprocentīgi droši, ka kāds par mums domā labas domas un ļoti sargā mūs.
Vaasa bija gluži tikpat vilinoša un pozitīva, kādu man to bija pasniegusi Baibiņa. Protams, mums bija paveicies arī ar Marianne, kura dzīvo pašā centrā un brīvi iedeva mums savus riteņus, kā arī suni uz pieskatīšanu. Ar to man pilnīgi pietika, lai es jau no paša iesākumā būtu sajūsmā par šo Somijas pilsētu. Pirmo vakaru Vaasā pavadījām klusi un mierīgi, pielipuši pie datora, jo bija patiess prieks pēc 2 dienu dzīvošanas mežos sazināties ar saviem Mīļajiem. Nākamajā dienā savā ikdienišķajā nesteidzībā paēdām brokastis, es izvedu jauko, bet bailīgo Lupi pastaigā (pie viena uzzinot, ko nozīmē skriet prom no aptrakušas kaiju mātes, kas sargā savu mazuli) un bijām brīvi apseglot riteņus un nepilnās divās stundās izbraukāt Vaasu krustām-šķērsām.
Marianne sagaidījām ar patīkami smaržojošiem makaroniem Boloņas mērcē, mazliet aprunājāmies par dienā piedzīvoto un skaidrs bija viens – jāizmanto pēcpusdienas saules stari un jādodas piekrastes virzienā, lai palutinātu sevi ar saules siltumu vaigiem un vīna siltumu sirdij. Vakars beidzās ar vietējā saldumu veikala apmeklējumu (saldumu dažādība kopā ņemot vismaz 10m platumā!), jo mūsu viesmīlīgā Marianne izrādījās atkarīga no saldumiem, no kā arī šāds tāds labums tika arī mums – futbola spēle (Spānija:Horvātija) uz mīkstā dīvāna ar lakricas našķiem.
19. jūnija rīts bija tik saulains, ka 8:00 jau bijām morāli gatavi stāvēt uz lielceļa un lūkot pēc izbrauciena Ziemeļu virzienā. Bet kā vienmēr – dienās, kurās mana pirmā izvēle krīt uz šortiņiem kāju sauļošanas nolūkā, mākoņi apmācas ap plkst. 11:00. Šeit nu, lūk, pirmā lielā sakritība pēdējo dienu notikumos – 3km no Vaasa, autobusu pieturā mums apstājās 2 smaidīgas somu meitenes, kas patiesībā devās tikai 200m tālāk, taču bija gatavas mūs aizvest uz vietu, kur vieglāk nostopēt citas mašīnas. Mēs piekrītam, un iekāpjot mašīnā saņemam jau pirmo jautājumu “why do You have a guitar with You?”, uz ko sniedzam atbildi “why not?!”. Pēc kopīgas pasmiešanās meitenes jau nopietni pajautā, ko tad mēs īsti darām un kāds ir mūsu mērķis. Pēc tikai pāris vārdiem par mums, meitenes plati smaida un saka, ka ir vietējās žurnālistes un šis ir stāsts, kuram viņas nevar pabraukt garām. Tāpēc tiekam apsēdināti uz soliņiem tuvākajā ciemā no Vaasa un intervēti. Par mums pašiem, kā šis plāns radies, par Somiju, par Vaasu, par dzīves redzējumu, nosacījumiem šāda veida ceļošanā u.c.
Šķiramies kā tuvi draugi pēc fotosesijas uz ceļa un varam doties tālāk. Nākamajā dienā man mamma jau ziņo, ka esam viņu mājas lapā mazā bildītē, kurā redzams, ka mūsu foto un stāsts publicēts pirmajā lapā. Pozitīvi!
Diena gan pati nav tik izdevusies, kā gribētos. Ar 6 mašīnām esam izbraukuši tik vien cik mazliet vairāk par 100km, kas nav pat trešdaļa no plānotās dienas normas, jo divu dienu mērķis ir Rovaniemi (600km). Turklāt laika apstākļi ir briesmīgi: ir auksts, pūš jūras reģiona vējš un esam iestrēguši Kokkola benzīntankā/veikalā, zem kura jumta slēpjamies no lietus.
2-3h tika pavadītas rakstot, vērojot cilvēku sejas, skaitot lietus lāses tuvākajās peļķēs un ķiķinot par somu noparkošanās paradumiem, kas šķiet pat latviešu blondajām dāmām nav tik uzjautrinoši. Šķiet, ka Kokkola iedzīvotājiem apmalītes ir neredzamas un pat mazākās mašīnas viņiem šķiet džipu izmēra tanki. Taču šeit, lūk, man ir jāsaka lielais paldies Jancim, kurš saprata manu pēkšņo vēlmi pēc šokolādes. Tika panākta vienošanās, ka es drīkstu pirkt šokolādi, ja tā ir cenā, kas nav lielāka par 1,25 eiro. No sarkanā naudas maisiņa tika rūpīgi saskaitīta sīknauda un mazā Linda varēja doties veikalā. Iznācu smaidīga – ir! Šokolāde rokā, turklāt par 0,90 eiro! Un vispār.. Sajūtas un emocijas šādi ceļojot ir ļoti izteiktas. Ja ikdienas steigā spējam daudz kam paiet garām nepamanītam vai nesajustam, tad izmestam brīvībā un saskaņā ar dabu vai bez-naudas noteikumiem, daudz kas šķiet izteiktāks – Tu iemācies ieklausīties, vai tuvojas mašīna, lietus, vai cik spēcīgs no rīta caur telts sienām Tev šķiet vējš; Tu sajūti izteiktāk ēdiena smaržas un arī šokolādi, nevis vienkārši sakārojas, bet rodas 5 sekunžu pārliecība, ka Tu būtu spējīgs stāvēt uz galvas tikai par vienu kodienu saldajā priekā, lai gan patiesībā ikdienā šokolādes vietā Tu visbiežāk izvēlētos spēcīgi sālītu siera gabalu. Arī emocijas ir daudz atraisītākas, ir ļoti viegli priecāties un smieties, kad paralēli Tev līdzi nevelkas stresa apmātas domas. Mēs skaļi dziedam, smejamies bez uzspēlēta prieka un ilgojamies patiesi pēc tiem, kuri mūs gaida.
Galu galā sagaidījām lietus pierimšanu un izgājuši no pilsētas apmēram 7km, atsākām stopēšanu. Es biju apņēmusies, pateicoties baltajām naktīm un vieglajai stopēšanai arī 22:00 vakarā, ka vēlos gulēt pilsētā 60km attālumā, kurā ir Somijā garākā pludmale. Tas nozīmētu pamošanos viļņu skalošanās skaņās! Tāpēc es domāju, ka Jūs spēsiet iedomāties manu sejas izteiksmi un spiedzienus un rokas vēzienus, kad jau pēc pirmajām piecām minūtēm nostopētās mašīnas šoferis – jauks 19 gadīgs puišelis – paziņoja, ka brauc tieši šajā virzienā. Bet viss kā lētās komēdijās – viņa iedomātās pilsētas virziens bija apmēram 14km virzienā uz Austrumiem, nevis plānotajiem Ziemeļiem. Beigās, pēc apspriedes un viņa pretim nākšanas, tikām atstāti uz ceļa 3km attālumā no mums nepieciešamā lielceļa. Protams, ka iedvesmas turpināt ceļu vairs nebija, tāpēc nolūkojām mežu, kurā piebridām slapji slapjas kājas, paēdām ikdienišķās uz gāzes degļa gatavotās vakariņas un ap divpadsmitiem, mūžīgajā dienas gaismā, gājām gulēt.
Vissmieklīgākais bija rīts ar ātru skriešanu prom no odiem un apavu/zeķu maiņu lielceļa malā, stāvot uz asfalta basām kājām un ēdot ātrās brokastis. Bijām apņēmušies tikt vismaz līdz pusceļam no Rovaniemi.
Par pārsteigumu paši sev, 500km nobraukuši pēc 12h attapāmies jau Lapzemes vidienē – viegli pārsaluši, bet ar laimes emocijām pārņemti. Mums tik ļoti paveicās!
Šorīt jau modāmies aukstajā Ziemeļu pilsētā un dzērām tēju, domādami dienas plānu, pie viena pasapņojot par turpmākajiem ceļojuma mēnešiem, aprakstot to visu pie brokastu galda savās līdzi paņemtajās piezīmju kladēs. Vibor, Anetes paziņa, mūs vakar uzņēma viesmīlīgi ar sarunām vakariņu laikā un lielisku BBC dokumentālo filmu par New Europe – Latviju, Igauniju un Lietuvu. Taču interneta piekļuve diemžēl mums šeit minimāla, jo uz visiem ir tikai viens interneta kabelis. Un mēs neesam uzbāzīgi un neņemam puisim nost viņa datoru. Gaidām rītdienu, kad ar visām mantām brauksim ciemos pie viesmīlīgās Iri, kura mūs vakar nogādāja Rovaniemi un tikai pēc 10 minūšu iepazīšanās jau piedāvāja Jāņus un nedēļas nogali pavadīt viņas mājās – šajā laikā uz Ziemeļiem ir neiespējami nostopēt , jo visi ir pie ģimenēm, vai arī brauc dzērumā. Tur arī ceram uz internetu un sazināšanos ar Mīļajiem.
Un šodiena ir bijusi .. UH! Kāda diena! No rīta mums tika piešķirti divriteņi un mēs varējām uzsākt netālo 8km izbraucienu uz Ziemassvētku Vecīša pilsētu.
ES SĒDĒJU ZIEMASSVĒTKU VECĪTIM KLĒPĪ!!
Vēl mazai man šī pilsēta bija nezināmos sniega baltumos ieputināta vieta, kurā Ziemassvētku vecītis un elfi gatavo dāvanas. Un, lūk, bija pienākusi diena, kad man – mūžīgi ar Ziemassvētkiem apmātajai būtnei – bija iespēja sarokoties ar ziemas Galveno cilvēku. Jā, es nemelošu – rokas drebēja un sirds sitās straujāk kā tā trako pirmajos randiņos. Pēkšņi man atkal bija apmēram 8 gadi un es ticēju visiem pasaules brīnumiem.
Uzaicinājums ienākt, laipns “Hello”, rokasspiediens, smaids, mana ieraušanās Vecītim klēpī, kautrīga atvadīšanās un vēl pēdējais Vecīša rokas mājiens uz atvadām. Tik ļoti maz priekam un sirds piepildījumam nepieciešams!
Uz šīs brīnumu nots, ar sveicieniem no Polārā loka, sūtu Jums Ziemassvētku sajūtas un uz salasīšanos/sarakstīšanos jau tuvākajā laikā!
(Rakstīts 21. jūnija vakarā vecajā, labi klasiskajā Word programmā, lai jau pie pirmās iespējas varētu viegli šos vārdus iekopēt blogā Jūsu lasīšanai.)
P.S. pavisam aizmirsu piebilst par briesmu odiem, kas šeit ir pat lietus laikā un spilgtas saules laikā, rītos, pēcpusdienās un vakaros. Viņi skrien mākoņiem virsū un neatkāpjas, kamēr nav sacaurumojuši visu un padarījuši ķermeni par vienu lielu kasīkli. Un lieta numur divi – “siltie” laika apstākļi. Šodien Rovaniemi 10 grādi plusā. Esmu savilkusi mugurā visu iespējamo, jā, arī vilnas zeķes. Bail pat iedomāties, kas būs dodoties vēl dziļāk Ziemeļos, bet šodien ar Janci pareizi nospriedām – viss ir tā vērts šo minūtes laimes apstākļu dēļ. Pēc iziešanas no Ziemassvētku Vecīša, bija aizmirsies, cik patiesībā lietaini, drēgni un grūti bija nonākt līdz viņam. Tāpēc domājams, ka sēžot Nordkapp galējā punktā būs vienalga, kādiem vējiem un lietiem būsim gājuši cauri.
Un jā, kā vienmēr – Janča skatījumu lasiet šeit: poriec.wordpress.com
Un bildes skatieties šeit: BILDES
es nezinu kur 