Nu ko. Pirmā diena ir aizvadīta godam. Ir plkst 12:32, bet sajūta, ka vēl ir agrs rīts, jo esam meža vidū, starp laukiem un milzīgu klusumu un ģimenē, kur visi ceļas tikai ap pusdienlaiku. Tāpēc ar suņu bučām un kaķu murrāšanu esam lēnām cēlušies pēc vakardienas piedzīvojumiem, vēl pavadam sarunas kafijas krūzes līdzdalībā un bez steigas jau ar vienu kāju ideju līmenī dodamies Tartu virzienā, kur mūs gaida draugs Valter.
Vakardiena bija īsts pārbaudījums tam, vai mēs vispār vēlamies kaut kur doties un tam, cik pozitīvi mēs spējam palikt arī pēc pirmajām ķibelēm. Un kā? Mēs uzveicām paši sevi un pierādījām, cik ļoti esam vēlējušies šo ceļojumu un ka nekas nespēs mūs atturēt no mērķu piepildīšanas.
Par to, kā mums vakar gāja, var lasīt Janča blogā (http://poriec.wordpress.com), viņš šorīt pacentās visu uzrakstīt un aprakstīt, kamēr es savā vecmodīgumā visu rakstīju savā līdzi paņemtajā blociņā. Bonusā tik vien varu pievienot Janča aprakstam klāt to, ka pa ceļam satikām jau pirmo meža dzīvnieku – lapsu, kaķi mežā, kas noteikti iedomājās, ka ir meža zvērs un stārķi, kas nesteidzīgi staigāja pa mazpilsētas ielām. Turklāt igauņiem ir jocīgs lietus. Stiprās lietusgāzēs, kad lietus lāses pilēja no mūsu kapucēm un deguna gala, kājas palika absolūti sausas, uz biksēm nebija ne pilītes slapjuma. Mēs smejamies, ka tas tāpēc, ka pat lietus ir lēns šajā valstī, bet Johans smejoties atbild, ka patiesībā mēs vienkārši esam pārāk ātri.
Kafija ir izdzerta. Vai būtu īstais brīdis sapakot somas un turpināt doties ceļā pretim nezināmajiem piedzīvojumiem? Jā.
es nezinu kur 