Posted in es smaidu, esmu ceļā, vēl labāk nevar

Svētā kalna kāpšana

Pie kā mēs palikām?
Ak, jā, pie lieliskajām Indijas kāzām!644455_10152674898786583_2540212938966967031_n Pēc cītīgiem centieniem izgulēties, kas tomēr vainagojās neveiksmē, jo, garo kāzu dēļ, bijām gājuši gulēt tikai mazliet pirms brokastlaika, devāmies uz Pawan ģimenes dzīvokli, kur mūs gaidīja ne tikai brokastis, bet arī miegainā Elīna. Kā izrādās, viņas kāzu rituāli vēl nebija beigušies – ne tikai visādas ģimenes tantiņas tika pieaicinātas agrā rīta stundā uz lūgšanām, bet arī nu Elīna bija oficiāli, pēc indiešu tradīcijām, Pawan ģimenes daļa, kas nozīmēja gulēšanu saspiestajā dzīvoklī, kurā miera nebija ne uz mirkli. Vai esiet filmās vai nostāstos redzējuši, ka indiešu tradicionālajās kāzās tieši pēc 7 jā vārdu teikšanas, jaunā sieva sāk liet gaužas asaras? Jo tas viņu tradīcijās nozīmē, ka nu sieva vairs nepieder savai ģimenei, viņas piederība ir vīra ģimenei un vistradicionālākajās ģimenēs tas nozīmē arī dzīvošanu kopējā ģimenes mājā.

Lai vai kā, Elīnu nesastapām sevišķi apmierinātu, kas savukārt deva mums abām kārtējo prieka devu – iespēju papukstēt latviski, zinot, ka neviena dzīva dvēsele mūs nesapratīs. Gredzens, indiskā lēnumā, vēl joprojām rotāja tikai Elīnas pirkstu, jo vīra gredzens vēl nebija gatavs, un abu jaunlaulāto dienas darāmo darbu sarakstā bija vēl neskaitāmas skriešanas no punkta A uz punktu B. Bet kulmināciju mūsu latviešu valodas praktizēšanā sasniedza kāds klauvējiens pie durvīm.

Es iepriekš aizmirsu pastāstīt par kādu ļoti aktuālu “mafiju” Indijas ielās. Pāris dienas pirms kāzām mēs bijām izskrējuši ar Elīnu, Pawan un Pawan māsīcu Vani mazā iepirkšanās tūrē un jaunā pāra dejas mācībās. Mašīnā, tipiski Indijas milzu satiksmei, stāvējām New Delhi ielā lielā sastrēgumā pie sarkanās gaismas, visi laimīgi runājāmies, klausījāmies mūziku, līdz Vani stresainā ātrumā sniedzās aizvērt visus iespējamos mašīnas logus un sāka noraidoši māt ar rokām. Mums pie mašīnas stāvēja sieviete un aktīvi centās iedalīt skrejlapiņas. Mēs ar Serhio neizpratnē sākām izprašņāt Vani, un viņas atbilde reizē bija gan šokējoša, gan pārsteidzoša, gan arī visnotaļ unikāla.

© Dailymail.co.uk
© Dailymail.co.uk Lūdzu, atcerieties, ka ne visa komūnas daļa nopelna naudu šādā nejaukā veidā!

Noteikti, ka pastāv vēl pāris stāsti par šo tēmu, bet es atstāstīšu to stāstu, ar ko mūs iepazīstināja Vani. Tātad šī sieviete aiz loga, kura netika uzklausīta, bija hijra jeb transvestītu komūnas pārstāve. Šai komūnai ir jau ap 40 000 gadu gara vēsture Indijā un transvestīti tiek uzskatīti kā dieva dotumu apveltīti cilvēki. Šo uzskatu sen, sen atpakaļ radīja Indijas vadošā sabiedrība, lai izvairītos no transvestītu atstumšanas. Taču mūsdienās, par spīti pārliecībai, ka transvestīti spēj ne tikai dod svētību, bet arī uzlikt nežēlīgus lāstus, kad diskriminācija ir vēl acīmredzamāka, jo gan tradicionālais ģimenes atsakās no saviem transvestītu bērniem, gan darba devēji atsakās dod darbu, vai mājokļu īpašnieki atsakās izīrēt pajumti, ir daļa hijra komūnas locekļu (uz ielām palikušie), kas darbojas kā “mafija” naudas nopelnīšanas nolūkā. Viņi ne tikai prasa ziedojumus (un cilvēki tos dod jo baidās no lāsta uzlikšana) un bloķē kādu lielu uzņēmumu ieeju dejodami un muzicēdami, kamēr uzņēmuma vadība neiznāk un neiedod naudu, bet arī siro pa ielām, ierazdamies uz kāzām. Un kāzas ir visnotaļ delikāts jautājums – neviens nevēlas lāstu jaunajam pārim!

Un ar piecu, naudu diedelējošu transvestītu ierašanos pie durvīm, mēs ar Elīnu varējām runāt uz nebēdu, nebaidoties no nekādiem pasaules lāstiem jo a) mūsu tradīcijās nepastāv šāda māņticība, b) kundzes pie durvīm pat gribēdamas nevarētu saprast to, kas bira pār Elīnas lūpām. Galu galā mums – ārzemnieku daļai, kam šī “tradīcija” šķita šausminoša un netaisnīga ar jauno sieviņu priekšgalā, aiz Pawan ģimenes muguras, izdevās aizvērt durvis uzmācīgo diedelnieku priekšā un ģimenei, savukārt, paziņot, ka kundzes aizgājušas labprātīgi.

4
Sagurums bija pamatīgs

Lai vai kā, pēc cītīgas somu krāmēšanas, lai sekojošo dienu ceļojumu ietvaros nebūtu jāstaipa līdzi liekais svars, kā arī tikai vienas mugursomas sagatavošanai tam piedzīvojumam, kas mūs sagaidīja: 12km kalnā kāpšana un tempļa apciemošana, lai iegūtu svētību Elīnas un Pawan laulībai, mēs visi vēlā vakarā devāmies vilciena stacijas virzienā, lai dotos uz Katra (Jammu province) – pilsētu Indijas Ziemeļus, netālu no robežas ar Pakistānu. Katra ir mājas kādam īpašam templim – Shri Mata Vaishno Devi – kas kopā ar ceļu līdz tam, tiek uzskatīti par vienu no visīpašākajiem svētceļojumiem Indijā. To apmeklē miljoniem svētceļotāju katru gadu – ne tikai no pašas Indijas, bet arī no visas pasaules.

5
Sava vilciena atrašanas saraksts
6
Diemžēl neviens neiedomājās nobildēt normālu bildi situācijas iemūžināšanai

Bet pats ceļš uz Katra iepazīstināja mūs ar diviem jaunumiem: Indijas vilcieniem un lūriķiem. Pateicoties Pawan un Elīnai mums jau laicīgi visiem tika rezervētas vietas vilcienā, kas Indijā tiekot izķertas lielā ātrumā, gandrīz neatļaujot vietu spontāniem pārbraucieniem, it īpaši, ja ceļotājs vēlas pats savu mini gultu, kurā atlaisties garajā pārbraucienā.

Tātad gulēšana notiek trīs stāvos: pirmā stāva gulta kalpo kā sēžamvieta visiem konkrētās “kupejas” (tas tāds virspusējs vārds, lai spētu izskaidrot vilciena iekārtojumu) pasažieriem, vidējā gulta ir atstutēta pret sienu, kā vieta, kur sēdošajiem pasažieriem atbalstīt muguru, un trešā gulta stāv kā stāvējusi – kā jumtiņš virs pasažieru galvas. Viss ir ļoti kompakti un dziļi minimālisma stilā. Vismaz pirmajā naktī es biju pateicīga par to, ka mūsu “kupejā” visi bija savējie, jo jau sēžot savos krēslos un gaidot vilciena atiešanu, mēs novērojām kādu konkrētu parādību – indieši nebaidījās un nekautrējās apstāties pie mūsu loga un vienkārši stāvēt, uzkrītoši raugoties uz mums. Šādu likteni es izdzīvoju arī nakts laikā, kad, priecīgi iekārtojusies augšējā – trešajā – stāvā, lai izvairītos no garāmgājēju skatīšanās un iedevusi arlabunakts buču paralēlajā gultā pretī gulošajam Serhio, ievēroju, ka neesmu padomājusi visus sava it kā tik ļoti ģeniālā plāna “par” un “pret”. “Kupejai” perpendikulāri, paralēli vilciena “gājēju celiņam” ir vēl divas gultas vietas. Un Indijas vilcienos vairs nav aizkariņu, ko iespējams aizvilkt, lai saglabātu savu privātumu. Tie ir ar likumu aizliegti kopš traģiskiem ugunsgrēkiem vagonos, kuros uguns izplatījās tieši ar šo aizkaru “palīdzību”. Tādējādi, man noliekot galvu uz spilvena, tieši pretī, pāri “gājēju celiņam” lūkojas divas milzu brūnas acis. Es gāju gulēt un modos ar šī vīrieša nemāku noslēpt savu ziņkāri, skaļi dusmās murmulēdama, kas tik un tā nespēja satricināt lūriķa mieru. Arī Serhio izteiktā lūrēšana pretī un gandrīz redzami dusmu dūmi no viņa ausīm nelikās gana spēcīgi, lai satricinātu lūriķa zemi zem kājām. Tā viņiem ir kaut kāda mistiska norma. Pat ne norma, viņiem tas gluži vienkārši nešķiet nepieklājīgi. Mācība tika gūta – turpmāk mēs ar Serhio centāmies gulēt tieši pirmajā stāvā, reizēm pat saspiedušies kopā vienā mini gultiņā, kas patiesībā izrādījās vistumšākais vilciena nostūris, un tikai kāds, kas rāpotu pa “gājēju celiņu” spētu ielūkoties, kas tur guļ.

7Kad rīta stunda bija pienākusi un mēs varējām visi dalīties savos pirmā Indijas vilciena pārbrauciena stāstos, bijām nonākuši Katra vilciena stacijā un aši vien bijām jau autoostas meklējumos, lai aizbrauktu uz kalnam vistuvāko punktu – svētceļojuma sākumu. Ieradušies tur, izgājām svētceļotāju reģistrāciju un pēc tam, kad viesnīcā noīrējām istabiņu visu lieko mantu atstāšanai un ašai dušai, ātri vien devāmies restorāna meklējumos un Indijas garšu baudīšanā. Te nu atkal Pawan varēja noņemties zili zaļš lielās masas apgaismošanai par to, kāds ēdiens slēpjas zem katra nosaukuma un ko labāk ēst un ko neēst. Iedomājies pats vismaz 10 ārzemju viesus kliedzot Tavu vārdu ap lielu pusdiengaldu, uzdodod jautājumus par katru milzīgās ēdienkartes ēdienu. Un tad vēl pamēģiniet apkopot to, ko katrs vēlas, cik daudz un ko vēl piedzers pie sava ēdiena. Un tad vēl pacentieties to pārtulkot viesmīlim, neko nesajaucot.

8
Katrs atpūšas pa savam

9Kad vēderi bija izlutināti izcilajās Indijas garšās un garšvielās, kā arī īpašā Masala tēja uzsildījusi mūsu ķermeņus, mēs visi, izgājuši uz ielas, devāmies pa kreisi – kalna virzienā. Visiem šī bija pirmā diena ārpus New Delhi un patīkamais satraukums par garo pārgājienu un šī svētceļojuma galamērķi – unikālu templi kalna alā – lika visiem smaidīt pat bez iemesla un priecāties par nezināmo. Aši vien, apiedami ēzeļus, kurus piedāvā slinkākajiem vai vecākajiem svētceļotājiem vieglākai ceļa pieveikšanai, nonācām pie galvenajiem ieejas vārtiem, kur izdalījušies “sievietēs” un “vīriešos” gājām drošības pārbaudi. Šeit, interesanti, vēl bez ieročiem bija aizliegti arī sīpoli un ķiploki, kas šī reģiona reliģijas pārstāvjiem ir aizliegts uztura produkts. (Jā, es dzirdu kā tagad latvietis krekšķina un domā par to, kā gan viņi veseļojas?!)

91Jau gājiena sākumā tikām ne tikai pie speciāliem galvas apsējiem, bet arī tikām iemācīti teikt svarīgu svētceļotāju teicienu: “Jai Mata Di“, ar ko apmainās ik viens pretimnākošais, vai arī kāds aiz muguras, skaļi kliegdams motivēšanas nolūkā. 12km pastaiga šķiet kā nieks, bet tas kāpiens ir stāvā kalnā. Turklāt īstie svētceļotāji šo ceļu veic basām kājām (aha, vienalga, cik auksts nebūtu). Ceļā nedrīkst ne smēķēt, ne lietot alkoholu. Tāds patīkams šķīstības un miera gājiens. Jāpiebilst, ka mums visiem bija sporta apavi, izņemot Serhio, kurš bija pielīdzināms baskāju svētceļotājiem. Ja atminieties, Serhio Kambodžā salauza kājas mazo pirkstiņu. Un viņam nevieni apavi nederēja, pat svaigi nopirktie pārgājiena zābaki. Tāpēc viņš 12km augšup un tad 12km lejup veica .. iešļūcenēs!

9212 km pagāja patīkamā mierā – visa ceļa garumā gar malām ir mazas bodītes, kurās nopirkt našķus, padzerties, spieķīšus ar kuru palīdzību kāpt kalnā, suvenīriņus un vēl, un vēl. Tas nozīmēja, ka mēs draudzīgi stājāmies ik mirkli, lai kopīgi paēstu, patērzētu. Tas bija arī lielisks 12km ceļš, kura laikā iepazīties ar saviem turpmāko 2 nedēļu ceļojuma biedriem un uzzināt, cik kolorīta personība katrs no viņiem ir! Mūsu kompānijā, vēl bez Pawan, bija arī viņa 2 indiešu draugi (3ais arī būtu bijis, bet viņš, kā izrādās – savā mūžīgajā stilā, nokavēja vilcienu), kas nozīmēja mums vēl 2 papildus personas, kam uzdot miljons jautājumus par šīs vietas nozīmi un indiešu kultūru kopumā. Izrādās, ka līdzīgi kā mūsu Aglonas gājiens, šīs nav tikai svētceļojums jaunlaulāto svētības iegūšanai, cilvēki šajā kalnā kāpj katru gadu, meklējot svētību, mieru un apgaismību.

93
© http://www.maavaishnodevi.org Tā ir ieeja templī – tas mazais alas caurums aiz sēdošā kunga

Kalna virsotni sasniedzām jau tumsā. Un mums tika dota stunda visiem nomazgāties, it īpaši nomazgāt kājas. Lieki piebilst, ka februāris arī Indijā var būt auksts, it īpaši, ja esi kalnos 1585m augstumā. Un mēs visi nakšņojām vienīgajā apmešanās vietā – valdībai piederošā viesnīcā, kura bija iedalīta vairākās guļamzālēs un mēs visi gulējām telpā ar vairākām divstāvu gultām. Tas nozīmē, ka siltais ūdens aukstajās telpās visdrīzāk bija mīts, jo uz tādām cilvēku masām noteikti, ka ir neiespējami piesildīt tik daudz tonnas siltā ūdens. Tā nu mēs visi, zobus klabinādami mazgājāmies un gatavojāmies nākošajam uzdevumam – pēdējam basu kāju (!) gājienam līdz pašam templim. Bet templis – alā. Lai iekļūtu tajā mums ne tikai nācās nostāvēt rindā, bet arī caur šauru alas atveri un aukstu kalnu avota ūdeni brist līdz mirklim, kad ikkatrs atdūrās pie kunga, kurš, sagaidīdams speciālu lūgšanu no katra svētceļotāja, un izrādīdams speciālos, sakrālos akmeņus, katram uzspieda uz pieres sarkanu punktu un palaida brīvībā. Vairākas stundas kalnā kāpšanas un dažas sekundes patiesā svētuma. Viss notika tik ātri, ka es šobrīd pat neatceros, kā šī ala izskatījās. Atceros tik to, ka pēc iziešanas no tempļa bija lieliska iespēja nostāties pie svētā ūdens, ievēlēties vēlēšanos un izdzert malku ūdens. Es gan to transformēju kā ziņu, ka nevis gari mums palīdzēs piepildīt vēlmes, bet gan, ka izdzertais ūdens simbolizē mūsu pašu spēju piepildīt mūsu vēlmes. Uzdzer ūdeni un ej cīnies!

94
Tas baltais punkts ir ciemats, kurā atrodas īpašai templis/ala un vieta, kur mēs pārnakšņojām

Agrā rīta stundā pēc brokastu apēšanas pēc kārtējās negulējuma nakts (pamēģiniet pagulēt indiešu krākšanā, bērnu raudāšanā, aukstumā un uz virsmas, kas ir koka cietības matracis), izrādījās, ka ceļš ved vēl augstāk. Tas ir tāds kā izvēles ceļš, bet tas, kurš pievar tos simtiem pakāpienus, tiek atalgots ar vēl vienu templi (vēl viens sarkans punktiņš pierē starp acīm), pasakainu skatu un ar nevienu citu kā divu dažādu sugu pērtiķīšiem, par kuriem mans biologs Serhio nebeidza vien priecāties, jo viens no tiem mūsu ceļojuma pērtiķu skaitam piepulcināja vienu jaunu, līdz šim neredzētu sugu! Šajā punktā tad nu visi svētceļotāji nodevās pērtiķu barošanai, atpūtai, bilžu veikšanai un vispārējai socializācijai. Te nu mēs tikām pie vairākiem indiešiem, kas viens pēc otra nāca klāt un lūdza nofotografēties ar viņiem. Sākumā interesantais un patīkamais process gan pārvērtās uzbāzīgā rutīnā un mūsu patiesi blondā un baltādainā Amerikas Emily visa ceļojuma beigās vienkārši sāka atteikties no fotografēšanās. Indieši nodevās mūsu fotografēšanai, bet mēs nodevāmies pērtiķu fotografēšanai!

97
Mūsu foršā grupa

95
96

98
Nu labi .. Serhio nofotografēja arī pāris indiešus. Bet tieši mazuļu melno acu dēļ. Viņu tradīcijās melnās acis aizsargā bērnus no kāda lāsta uzlikšanas

99Ceļš lejup, jā, bija daudz ātrāks, nekā augšup. Šim nolūkam lejupceļā ir uztaisīti speciāli īsceļi ar trepēm. Tātad asa līkuma vietā ir iespējams pa taisno nokāpt lejā pa trepēm, izvairoties no katra līkuma. Sākumā gan mums likās tā negodīga krāpšanas, jo, ja tomēr esi tādā svētceļojumā, tad labāk gan noej visu ceļu godīgi. Bet kad pēdējos kilometros mūsu ceļi sāka ellīgi sāpēt no nemitīgās ielocīšanas stāvajā lejupkāpšanā, mēs ātri vien ar Serhio nolēmām par labu trepēm un laimīgi tecējām raitā solī tik lejup, tik lejup. Pie svētceļojuma ieejas mēs pievienojāmies pirmajiem atnācējiem un tad visi kopā gaidījām vēl pēdējos svētceļotājus un tikmēr nodevāmies saules stariem un jautra raksturam spēlēm, no kurām viena bija puišu skriešanās sacīkstes, lai rastu atbildi ieilgušajam strīdam par to, kurš ir ātrāks. Puiši ir un paliek puiši!

Lai vai kā mūsu svētceļojums bija noslēdzies. Jaunais pāris iesvētīts, mēs paši visi laimes ūdeni sadzērušies. Bijām gatavi doties kārtējā nakts vilciena izbraucienā, lai New Delhi atvadītos no Elīnas un Pawan, kas devās savā medusmēnesī uz Bali, bet paši – 9 ārzemnieki – dotos Rajasthan (tūrisma ziņā populārākais Indijas rajons) apceļošanā. Mūsu priekšā bija 2 neaizmirstamas nedēļas Indijā!

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

8 thoughts on “Svētā kalna kāpšana

  1. Vietas gan skaistas, kaut gan nezinu, vai gribētu tur doties. Iemesls ir tāds, ka kādreiz devos (tīri savas intereses pēc) ceļā kopā ar tiem, kuri rīkoju mūsu pašu Latvijas svētceļojumu uz Aglonu, Es gan nezinu, vai Austrumos notiek tāpat, bet te tie ticīgie dažkārt var būt diezgan…uzmācīgi ar savu reliģiozitati un sludināšanu. Ļoti žēl, jo tiešām gribētos aizbraukt paskatīties uz visu to, bet nevaru ciest, kad uzbāžas kāds.

    1. nē, noteikti nevar salīdzināt ne ar kādu kristiešu vai musulmaņu svētceļojumu. Hindu reliģija, manā uztverē, ir tik ļoti neuzkrītoša, saudzīga. Neviens mums nebāzās virsū (kā tik vien varbūt pārdot kaut ko gribēja :D), mēs savā nodabā gājām un ja mums radās kādi jautājumi par šo kalnu vai reliģiju kā tādu, tad droši varējām jautāt visu mūsu indiešu draugiem. Visu 3 nedēļu laikā, ko pavadījām Indijā, ne reizi nejutām reliģisku spiedienu. Tā kā te droši var doties sava miera un labas pastaigas meklējumos!

  2. Lieliks, prieka un mīlestības piepildīts blogs. Izlasīju no pirmā līdz šim, Pēc noklausīšanās raidījumu “Monopols” gribējās iepazīties! 🙂 Paldies! Lai prieks un mīlestība vienmēr! 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s