Vai Tu tici sakritībām?

Ir pagājušas jau pāris dienas, kopš mana pēdējā ieraksta. Un es pat nezinu, no kura gala lai sāk, lai pacenstos aprakstīt to, kā šajā pasaules malā ir gājis. Pirmā nedēļa ceļojot ir aizvadīta un visu apkopojot varu bez skaļas nopūtas teikt – brīvība un miers bija viss, kas man uz šīs pasaules bija nepieciešams.
Esmu nosauļojusies (pat piedegusi), izgulējusies, izstaigājusi desmitiem krustojumu un ceļu, izbraukusi simtiem kilometru un vēl joprojām manā priekšā stāv miljons krustceļu, soliņu, uz kuriem piemest dibenu, un cilvēku, kuru dzīves ceļus šķērsot.

Es neesmu Dievticīga, bet šodien vēl un vēl pieķēru sevi pie domas, ka tomēr Kāds kaut kur ir – sauciet to par Likteni, Dievu vai vienkārši Dzīvi, bet Kāds ir sabakstījis mani kopā ar katru mašīnu, kas ir apstājusies, ar katru cilvēku, kurš ir piekritis izguldīt. Vai ziniet Gustavo dziesmu Veiksmes taifūns? Lūk, tā man te ir, nu goda vārds. Sākot ar cilvēkiem, kas aizved pat par 30km tālāk, nekā viņiem plānots pašiem braukt un tiem, kas iztukšo savus pirkumu maisus, lai tikai pabarotu mūs, un beidzot ar laipniem cilvēkiem couchsurfing.com (turpmāk vienmēr pieminēts kā CS), kas atsaucas uz emergency vēstulēm īstajā brīdī un īstajā laikā. Telts celšanas vietas arī izdodas atrast samērā veiksmīgi, no lietus esam paglābušies, Spānijas cienīgu karstumu un saules starus arī esam izbaudījuši. Esam paēduši, izdušojušies un šobrīd atrodamies Vaasa pašā centrā ar balkonu, uz kura aug zemenes un mazu sunīti, kas cītīgi piespiedies pie mana sāna čuč, kamēr Jancis otrā istabas malā jau cītīgi spirinās uz sava matrača, sapņojot saldus sapņus. Ko vēl vairāk gan vajag?!

Kopš ieraksta par Tallinu, esam pabijuši Helsinkos, kur mūs sagaidīja laipns Turcijas kurds, kurš mums izrādīja pilsētas centru, aizveda iepazīties ar citiem CS aktīvistiem un, vienvārdsakot, izklaidēja mūs tā, ka pat netikām līdz datoram un bloga atsvaidzināšanai. Nākamajā rītā tikām izvesti no Helsinkiem (kas stopētāju vidienē atpazīstami kā grūtākā pilsēta, no kuras tikt ārā, lai uzsāktu stopēšanu) un īstais ceļojums varēja sākties! Braucot pa mazajiem ceļiem ar 7 mašīnām nokļuvām līdz Forssa, kur arī uzbūvējām savu pirmo kempinga vietu un tā arī tumsu nesagaidījuši (šeit ir baltās naktis), aizmigām. Nākamajā dienā vēl slinki izsauļojāmies pa mazās pilsētiņas ielām un stopēt sākām tikai ap trijiem pēcpusdienā, tāpēc pat lieki nesatraucāmies, ka ar 5 mašīnām tikām tik vien, cik līdz Pori. Izstaigājām vēl šo kūrortpilsētiņu, kas uzzied vasarā un pie ceļa, kas ved uz Vaasu, uzcēlām tuvējā bērzu birztalē slēptuvi no lietus. Staigājam daudz. pat ļoti daudz, jo vizbiežākais pārvietošanās iemesls ir izkļūšana no pilsētas, kurā ir atstājis kāds iepriekš nostopētais šoferis. Dienā mums sanāk noiet ar visām smagajām somām ap 10-15km, kas patiesībā sejā ievieš nevis grūtsirdību, bet gan prieku, jo galvā jau iztēlojos, kā ikdienā sagatavojos savam maratonam pēc diviem gadiem un vēl pēc kāda laika jau redzu sevi piedalāmies triatlonā. Man katra diena ir kā labs sporta treniņš, savas izturības pārbaudījums, kā arī sava emocionālā spēka pārbaudījums. Šī ir tā dzīves skolas, kas nāks man līdzi visu mūžu!

šodien 190km pagāja gaužām viegli un ātri – nepilnās trīs stundās bijām jau nospraustajā galamērķī – Vaasa, lai izstaigātu Baibiņas trakulību dienu takas un aplūkotu jūras piepilsētas skaistumu. Negaidījām, ka pēc divu dienu mežā gulēšanās nonāksim centrā, turklāt ar iespēju rīt izskrieties ar suni un izbraukāties ar riteņiem. Un, Mīļie, kas par vakariņām! Ceļojot kultūras jāiepazīst caur CS. tiešām! ja mēs nestopētu un negulētu vietējo iedzīvotāju mājās, nekad neuzzinātu, cik laipni un sirsnīgi somi patiesībā ir, kādus ēdienus viņi ēd, kādus jokus izmanto pie vakariņu galda un kā norisinās viņu sadzīve. Ne miņas no aukstajiem Ziemeļu tipāžiem, kādus nereti izdodas sastapt pašmāju ielās!

Turpmākajā plānā dziļš miegs, rīt Vaasas jūras krasts un centrs, parīt Oulu, aizparīt vai aiz-aizparīt Rovaniemi. Un tad jau Zviedrija, Norvēģija un lēnā garā jātuvojas Vācijai, kur jāmeklē kāds brīvprātīgais darbs, lai mazliet atpūstos no ceļa un padzīvotu 2-3 nedēļas vienuviet. Tad arī varēs mani gan skaipā, gan visādi citādi rokās sadabūt.

Bet pagaidām, kā vienmēr, lai saule Jums, Mīļie! Smaidiet daudz, ceļojiet un ēdiet dzīvi ar lielo karoti!
(Un vislielākā saule tiek sūtīta Baibiņai, Anitai, Elīnai un Anetei, kas šovakar pacīnījās, lai mums būtu, kur gulēt gan šonakt, gan arī vēlāk, apciemojot Rovaniemi. Paldies, dārgās dāmas!)