Ir pagājušas jau pāris dienas, kopš mana pēdējā ieraksta. Un es pat nezinu, no kura gala lai sāk, lai pacenstos aprakstīt to, kā šajā pasaules malā ir gājis. Pirmā nedēļa ceļojot ir aizvadīta un visu apkopojot varu bez skaļas nopūtas teikt – brīvība un miers bija viss, kas man uz šīs pasaules bija nepieciešams. Turpināt lasīšanu “Vai Tu tici sakritībām?”
Kategorija: es smaidu
laimīgie laiku neskaita
Ir dienas, kurās vienīgā vēlme ir kaut tās ātrāk beigtos. Un tad ir arī tādas naktis, kuras šķiet, ka ir nebeidzamas un bezgalīgas, jo miegs nenāk, iedvesma radīt ir pārņēmusi ķermeni un ceļojuma soma, bonusā visam, ir piepildīta līdz augšai. Plānā vēl nopērkams spilgti dzeltens krekls un paņemamas Baibiņas šūtas Indijas bikses. Un pilnai labsajūtai būs pietiekoši. Turpināt lasīšanu “laimīgie laiku neskaita”
kalendārā krustiņi
Sagaidot piecdesmito dienu pirms došanās ceļā, esmu ieritinājusies miera segā. Nu jau labu laiku nekas tā līdz galam nespēj mani satricināt, jo pastāvīgi galvā domas ir par pareizo kreklu daudzuma izvēli ceļojumam, nevis kāda kārtējā Rīgas dzīves rutīnas situācija (jo problēmu nav, ir tikai situācijas). Turpināt lasīšanu “kalendārā krustiņi”
šorīt Latvija dejo lietū
Paldies Daigai par šodienas iedvesmu. Padalos arī ar Jums – neglabājiet savus sapņus iespārdītus kaktā un aizslēgtus ar piecām atslēgām tikai tāpēc, ka “nav laika”, “ko citi teiks?”, “man bail iziet no komforta zonas” utt. Ļaujieties būt laimīgi!
hmm
Vakardien abi ar Janci veicām pirmo vakcīnu pret Hepatītu A un B. Un šis fakts neļāva man gulēt visu nakti.
Kāpēc?
Jo katru dienu viss paliek ar vien īstāk. Tas vairs nav tikai sapnis vai iegriba, par ko es runāju draugu kompānijā. Ceļojuma stūris gandrīz katru trešo dienu iegūst jaunu priekšmetu līdziņemšanai. Darba jautājumi. Un nu – arī pirmie tēriņi potēm. Kalendāra aprisēs var redzēt izbraukšanas datumu, bet draugu balsīs dzirdēt smieklus minorā.
Vairums cilvēku vēl joprojām uzskata, ka mans aizbraukšanas iemesls ir bēgšana no savas ikdienas un neveiksmēm. Tā esot mana atruna faktam, ka man nav attiecību. Bet es pasmejos un saku “šī ir manas brīvības svinēšana”. Vientulība jau patiesībā ir tik vien cik tāda skumja piederības izpausme. Mēs visi kādam piederam.. Bet vientuļajiem trūkst tā, ko viņi ir pazaudējuši vai vēl neatraduši. Man vēl viss mūžs priekšā atrasties vai atgriezties pie pazaudētā. Bet iespēja uz diviem gadiem iepazīt pasauli ir tikai reizi mūžā – tieši tad, kad nav saistību ne pret sabiedrību, ne likumu. Visskumjākais šajā gadījumā ir atvadīties no ģimenes un draugiem. Bet es jau nekur nepazudīšu, vai ne?!
Tāpēc gaidu turpinājumu. Un šie taureņi vēderā neļauj man iemigt naktīs.
es nezinu kur 