kalendārā krustiņi

Image

Sagaidot piecdesmito dienu pirms došanās ceļā, esmu ieritinājusies miera segā. Nu jau labu laiku nekas tā līdz galam nespēj mani satricināt, jo pastāvīgi galvā domas ir par pareizo kreklu daudzuma izvēli ceļojumam, nevis kāda kārtējā Rīgas dzīves rutīnas situācija (jo problēmu nav, ir tikai situācijas).

Ap Lieldienām gan mani pārņēma jokaina sajūta. Par tām atvadām. Kopā ar ģimeni, ceļot siltumnīcu, mirklī, kad vienā pusē biju plēves turētājs, bet otrā – mani mīļie, kas cīnās ar stiprajā vējā plīvojošo plēves otru galu, lūkojos uz viņiem caur matētu, neskaidru bildi. Viņi stāvēja plēves otrā pusē – ar siluetiem, balsīm, smiekliem, bet neaizniedzami un skaidri neredzami. Jo es dodos ceļā un būtu egoistiski domāt, ka līdz ar to arī visu pārējo dzīve iepauzēsies, gaidot manu atgriešanos. Nē. Viss ies uz priekšu un viņi iemācīsies dzīvot arī bez manis. Un es tik vien, cik caur neskaidru bildi zināšu, kas ar viņiem notiek.

Tāpēc savas dienas pavadu ar mīlestību. Smeļot emociju, sajūtu un siltuma kausus. Neatsaku sev satikt sen nesatiktos, atļaujos runāt atklātāk un nekautrējos mīlēt. Es vēlos, lai mēs ikkatrs spētu savā dzīvē arī ikdienā atļaut sev lielāku vaļu darīt to, ko vēlamies, ne tikai brīžos, kad sajūtam beigu un atvadu slieksni.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s