Ir dienas, kurās vienīgā vēlme ir kaut tās ātrāk beigtos. Un tad ir arī tādas naktis, kuras šķiet, ka ir nebeidzamas un bezgalīgas, jo miegs nenāk, iedvesma radīt ir pārņēmusi ķermeni un ceļojuma soma, bonusā visam, ir piepildīta līdz augšai. Plānā vēl nopērkams spilgti dzeltens krekls un paņemamas Baibiņas šūtas Indijas bikses. Un pilnai labsajūtai būs pietiekoši.
Šobrīd gatavojamies atvadu ballītei pirms ceļojuma/B136 dzīvokļa pamešanas pret-sālsmaizei. Esam izsūtījuši ielūgumus, sadomājuši cienastu, sagatavojuši jancīgas dziesmas dančiem un plānojam spēles aktīvai uzdzīvei. Mūsu B136 dzīvoklis ir piedzīvojis dažādas lielākas un mazākas ballītes, aicinājis ciemos ne tikai latviešu draugus, bet arī cilvēkus no Austrālijas, Kanādas, Turcijas, Zviedrijas, Igaunijas un Polijas. Mēs esam bijuši laimīga daļa no šī kopā pavadītā gada kopā, bet pie laimes pieķerties nedrīkst, vai ne? Jo tad aizmirstās, ka ir jāturpina dzīvot.
Šonakt filmā 180 grādi uz Dienvidiem, onkulis sirmā bārdā teica, ka, viņaprāt, piedzīvojums sākas, nevis tad, kad dodamies ceļā, bet gan tad, kad atgadās kas neparedzēts, kāda neveiksme vai neplānots likteņa pirksta pavērsiens. Un es tam ticu – ka laime ir sava veida rutīna. Bet man nepieciešama neziņa un varbūt pat vētra, stāvot ceļa malā ar tik vien cik mugursomu, lai dzīvi pa īstam ēstu ar lielo karoti un uzzinātu, ko nozīmē dzīvot, nevis eksistēt.
P.S. Patīkamam darbu un nedarbu fonam šonakt es Tev iesaku Ugly Casanova dziesmas.
P.P.S. Un par to, kā Jancim klājas ceļojuma gatavošānās procesā vari lasīt šeit: http://poriec.wordpress.com/
es nezinu kur 