Kalendārā dienas pārsvītrojas neredzētā ātrumā. Saskaitīju, ka man palikušas vairs tik vien kā 9 darba dienas līdz es oficiāli kļūšu par bezdarbnieku un dīkdieni. Un 13 dienas līdz man nebūs vairs pašai savu māju un savas gultas. Starp ofisa galda nokrāmēšanu un atvilkņu attīrīšanu no manām mantām, kā arī starp visu mantu pārvešanu no dzīvokļa uz vecāku mājām, esmu pazaudējusi mazu papīreli ar savu pērkamo/darāmo lietu sarakstu. Cilāju mantas un cenšos saprast – kas vēl man darāms?! Kas vēl man liekams somā?
Paveikts ir pietiekoši daudz, lai jau pirms nedēļas mani būtu pārņēmusi jocīga nemiera sajūta par to, cik ļoti viss nu ir kļuvis reāls. Domas ir materializējušās un līdz ar gandrīz-katra-vakara atvadīšanās pastaigām ar maniem pēdējo gadu mīļākajiem cilvēkiem, es pavisam skaidrāk redzu 11. jūnija tuvošanos. Vairs tikai jānokārto Jaunzēlandes vīza, jāaiziet uz diviem randiņiem ar špricēm Veselības centrā 4, jāiegādājas apdrošināšana, jānopērk ēšanas/gatavošanas trauki, jāizņem jaunā pase un es būšu gatava pacelt īkšķi virzienam uz Ziemeļiem.
Es neesmu atvadu fans, pavisam nē. Nemāku atvadīties, jo katru reizi tas nozīmē atstāt gaisā karājoties daļu no kopā pavadītajām atmiņām un emocijām, bet tas savukārt nozīmē patukšotu sirdi. Tāpēc galvā domas par klusu pazušanu un aizmukšanu bez atvadām. Bet ja jau esmu pietiekoši drosmīga uzsākt šādu ceļojumu 2 gadu garumā, man jābūt pietiekoši drosmīgai arī atvadīties. Tāpēc savā spēlē starp realitāti un sapņiem turpmākās dienas pavadīšu mazliet pašņukstot par to visu burvību, kas man jāatstāj šeit. Tie ir mani zelta cilvēki.
Bet pavisam drīz stāsts būs par ko citu. Par guļammaisā radītām domām, piedzīvojumu iedvesmotiem darbiem un ilgstošām peldēm ezeros, jūrās un okeānos. Es dodos atplest spārnus un lidot.
es nezinu kur 