hmm

Vakardien abi ar Janci veicām pirmo vakcīnu pret Hepatītu A un B. Un šis fakts neļāva man gulēt visu nakti.
Kāpēc?
Jo katru dienu viss paliek ar vien īstāk. Tas vairs nav tikai sapnis vai iegriba, par ko es runāju draugu kompānijā. Ceļojuma stūris gandrīz katru trešo dienu iegūst jaunu priekšmetu līdziņemšanai. Darba jautājumi. Un nu – arī pirmie tēriņi potēm. Kalendāra aprisēs var redzēt izbraukšanas datumu, bet draugu balsīs dzirdēt smieklus minorā.

Vairums cilvēku vēl joprojām uzskata, ka mans aizbraukšanas iemesls ir bēgšana no savas ikdienas un neveiksmēm. Tā esot mana atruna faktam, ka man nav attiecību. Bet es pasmejos un saku “šī ir manas brīvības svinēšana”. Vientulība jau patiesībā ir tik vien cik tāda skumja piederības izpausme. Mēs visi kādam piederam.. Bet vientuļajiem trūkst tā, ko viņi ir pazaudējuši vai vēl neatraduši. Man vēl viss mūžs priekšā atrasties vai atgriezties pie pazaudētā. Bet iespēja uz diviem gadiem iepazīt pasauli ir tikai reizi mūžā – tieši tad, kad nav saistību ne pret sabiedrību, ne likumu. Visskumjākais šajā gadījumā ir atvadīties no ģimenes un draugiem. Bet es jau nekur nepazudīšu, vai ne?!

Tāpēc gaidu turpinājumu. Un šie taureņi vēderā neļauj man iemigt naktīs.