Kārtis krīt.
februāris 10, 2012
Katram ir dzīvojama sava dzīve. Un lai kā mēs arī necenstos, savu savādo dzīves skatījumu mēs nevaram noslēpt maisā un noslīcināt piemājas dīķī. Mēs esam tieši tādi, kā esam. Kā es to zinu? Jo vakardien strīdoties ar dzīvokļa biedru par krāsas nosaukumu (ķiršu sarkans vs lillā) uz atvērtas plaukstas bija skaidri lasāms – mēs visi esam dažādi. kas vienam ir sarkans, citam – lillā. Kas vienam ir bailes, neērtības, bads un pastāvīga neziņa, tas citam ir dzīves aicinājums un vienīgais laimes sniedzējs.
Visu šo gadu, kopš vectēva nāves, es esmu dzīvojusi patstāvīgās domās par savu eksistenci, savu lomu pasaulē un to, kādēļ man tik smagi ir gājis ar komunikāciju attiecībās. Caur laiku, asaru pilniem vakariem, vientuļām pastaigām lietū un mūžīgajiem sevis šaustīšanas vakariem, es atradu atbildes. Es vairāk kā gadu neesmu jutusies laimīga, un tas viss, jo es neradu sev vietu uz šīs zemes. Es nemācēju sevi sasatistīt ne tikai ar darbu, kas nu ir kļuvis par manu dzīvesveidu, bet arī ar cilvēkiem sev apkārt, gandrīz apzināti atgrūžot savus mīļos un jaucot visas iespējamās attiecības, kas ir līdušas manos pirkstu galos un apskāvienos.
Un tas viss, jo man ir jāredz dzīve un pasaule no tās asisnsvadu kapilāriem. Man ir jādzīvo bez naudas, pajumtes, liekām drēbēm un ārišķības, lai izprastu cilvēku likteņus un atrastu savu patieso seju, kas nomaldījusies kaut kur starp aktrises cienīgiem dzīves izgājieniem, mūžīgi izliekoties par to, kas es neesmu.
Es sev 2012. gadā dāvinu brīvību. Brīvību beidzot savā dzīvē darīt to, ko ES vēlos, nevis mani vecāki, draugi, sabiedrība, attiecībās iesaistītais otrais cilvēks vai manis pašas bērnībā izdomātās patiesības un vērtības. Es gribu sākt no nulles. es vienmēr esmu to gribējusi, bet bijusi par naivu un bailīgu, lai to darītu.
Un nu es ieeju finiša taisnē. četri mēneši līdz starta līnijai.
Šis ir mans sakāmais vecākiem. šovakar es braucu mājās, lai pateiktu patiesību par turpmākajiem diviem mūsu dzīves gadiem.
2012. gada 11. jūnijā ar savu ceļojumu biedru un lielisku draugu Janci devāmies izzināt pasauli. Ar stopiem caur Eiropu, darbu Francijā turpmāko ceļa vēju nodrošināšanai, dzīvi Jaunzēlandē, mūsu ceļu šķiršanos, maniem piedzīvojumiem turpat, Jaunzēlandes burvīgajā salā – Vaiheke, ceļojumiem uz Samoa, Kaliforniju, Turciju, Ķīnu. Visa pamešana un sevis lūkošanās noveda mani pie neglābjamas iemīlēšanās gan spāņu Serhio, gan dzīvē kā tāda, kas uz katra soļa man sniedza iespējas izdzīvot dzīvi tā, kā allaž baidījos Latvijā esam.
Ar Serhio mēs apceļojām Jaunzēlandi, izsmējāmies Singapūrā, Malaizijā, pieēdāmies Taizemē, iekritām piedzīvojumu avantūrās Kambodžā un izdejojāmies īstās indiešu kāzās Indijā. Tā pagāja mani 3 aktīvas pa pasauli blandīšanās gadi.
Un nu dzīve ir izmetusi līkločus. Kopš 2015. gada esmu uz dzīvi apmetusies saulainajā un vīna bagātajā Spānijā. Ģenerēju projektus, sapņoju, ik pa brīdi pamācu angļu valodu, audzinu burvīgu suņa bērnu un vēl joprojām mīlu visu, kas vien kustās manā dzīvē – Serhio, niezošās pēdas, roku, kas cilā mutē izcilu ēdienu un vīna buķeti, kalnā kāpšanas kurpes un garās pastaigas. Esmu palaidusies savā rakstīšanā, bet cerams, ka drīz vien arī šis blogs apdzīvosies ar stāstiem no Spānijas un nedēļas nogaļu piedzīvojumiem.
Bet līdz tam esmu uzsākusi nu jau kārtējo avantūru – ceļojumu pierakstus angliski. nezkurabroad.com
Sauli Jums!
L.
es nezinu kur 
Paldies Liels. It kā nejauši trapīju, bet man tas viss nav nejauši. Šie stāsti iedvesmo un aizdedzina arī ilgas manī to atsākt darīt. Jau no 2008 līdz 2013 gadam darīju ko stipri līdzīgu, tikai citā misijas laukā. tad iegāju tādā kā rutīnā, un noplaku. Bet saprotu, ka tikai tā es varu pa īstam dzīvot. Jau kādu 2 nedēļas gatavojos Skandināvijas braucienam, un kad tikko izlasīju šo, tas tikai apliecina to visu. Paldies liels.
tik tagad izlasīju šo burvīgo komentāru. Liels paldies par labajiem vārdiem.. tā jau ir, ka, kad ceļošanas vabole iekož, tā ilgi nelaižās vaļā! Lai izdoas jauni piedzīvojumi un skaistas atmiņas, ko pierakstīt un iedvesmot arī citus! 🙂